close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Lecam lejā?” skatoties pāri tilta margām, Ralfs vaicā Madarai.

“Nē,” atteic meitene. Pie deguna pielikusi noplūkto jasmīna ziedu, viņa ieelpo saldeno smaržu un samtainā balsī turpina:

“Bet tur ir augsts? Mēs nosistos, ja nolektu?”

“Nezinu,” atteic puisis un mēģina uzrāpties uz tilta margām. “Kārlis stāstīja, ka reiz viens vecis dzērumā esot nolecis un noslīcis…”

“Ralf, Ralf, nevajag,” ieraudzījusi, ko draugs grasās darīt, Madara satver viņa roku. “Nokritīsi, un ko es viena iesākšu?”

“Tad lec ar mani kopā!” puisis negribīgi paklausa meitenei un, apņēmis viņu no mugurpuses ap vidukli, nomākti runā:

“Kāda tam vairs nozīme! Šodien bija tavs skolas izlaidums, un tu aizbrauc no pilsētas. Es palikšu viens, tu strādāsi pie tēva, un mēs neredzēsimies. Madariņ, es vairs neredzu savu dzīvi bez tevis. Ejot gulēt, vienmēr pielūdzu tevi un domās novēlu saldu dusu. Sapņos tu nāc ciemos, un tad mēs sēžam parkā uz soliņa un barojam baložus. Izsalkušie putni cīnās par maizes drupačām, bet tu jautri smejies un lielām acīm vēro viņu rosīšanos. Es tikmēr skatos uz tevi un jūtu, kā mani pārņem tāda kā iekšējas pilnības sajūta un miers…”

“Beidz, Ralf!” Madara nopūšas un apklust - pār tiltu pārbrauc tumsā iemaldījusies mašīna. Spožo starmešu zaglīgie zibšņi nevērīgi nolaiza asfaltēto ceļu un izplēn melnajā nakts aklumā.

“Tēvs par tevi ļoti labi izsakās,” ar acīm pavadījusi vientuļo braucamrīku, turpina meitene. “Tu viņam esi iepaticies. Pastrādāsi šo vasaru, sapelnīsi naudu un stāsimies augstskolā. Būsim atkal kopā! Redz, kā tēvs ar plašo radu saimi pēc izlaiduma svinīgās daļas aizbrauca uz laukiem svinēt manu skolas beigšanu un atļāva šo nakti pavadīt kopā.”

“Nē, es negribu tik ilgi gaidīt,” nostenas Ralfs un ar zodu atspiežas pret Madaras plecu. Viņš satausta meitenes ķermeņa aprises un ieelpo miesas smaržu. Tā ir tik spēcīga un atgādina vakardienas notikumus. Puisis jūt sevī atkal atgriežamies iepriekšējā dienā pirmoreiz izjusto apsēstību, kad likās, ka saplosīs Madaru sīkos gabaliņos. Ralfs baidās, ka nespēs kontrolēt savas domas. Viņam šodien ir nedaudz kauns par to, kā beidzās vakardienas randiņš un tāpēc negribīgi atraisās no draudzenes. Viņi bija satikušies vecajā pils parkā un, rokās sadevušies, sēdēja uz soliņa zem vecas kastaņas. Lija silts lietus – lielas skumju asaras paukšķēdamas krita no koku lapām un sašķīda sīkās ūdens pērlītēs. Debesīs kā satrakoti medību suņi skrēja pelēki lietus mākoņi, vilkdami netīro pavēderi gandrīz vai pa zemes virsmu. Viņi zināja, ka abiem atlicis kopā būt vairs tikai divas dienas. Ralfs maigi skūpstīja Madaru un pēkšņi sajuta meitenes roku sev zem krekla. Pirmajā mirklī puisis sarāvās un sabijās, bet aukstā plauksta uz krūtīm radīja dīvainas un neizjustas sajūtas. Tās iedrošināja, un arī Ralfs pabāza rokas zem draudzenes apģērba. Drebošiem pirkstiem, viegli slidināja plaukstu pa augumu un juta, kā meitene ļaujas glāstiem un spiežas klāt. Āda bija silta un zīdaini maiga. Puiša acis skūpstoties bija aizvērtas – viņš kautrējās un juta sevī iemājojam ārprātu, kuru agrāk nepazina. Tas lauzās ārā sazin no kurienes un solīja Madaru aprīt dzīvu. Ralfa rokas arvien drosmīgāk apmīļoja meitenes augumu, pieskārās ķermenim vietās, kuras tika atkailinātas tikai dušā. Viņu pārņēma vieglas trīsas. Puisis ik pa laikam aizdomājās, vai nedara pāri un atvēra acis, lai uzzinātu, kā draudzene jūtas. Madara, piesarkušu seju, klusi stenēja un, glāstīdama puiša muguru, spiedās viņam aizvien tuvāk. Ralfs baidījās no sevis un nezināja, vai visu dara pareizi. Viņš bija filmās skatījies, kā cilvēki mīlējās un no tā viegli uzbudinājās, bet šoreiz viss bija savādāk. Ralfs Madaru agrāk tādu netika redzējis. Citas reizes mīlnieki satikās un staigāja pa mazpilsētas šaurajām ieliņām. Rokās sadevušies, klīda pa pils parku un sarunājās. Meitene vienmēr smaidīja un lielām acīm mīļi lūkojās uz puisi. Ralfs nebija radis, ka kāds uz viņu tā skatījās un tāpēc kautrējās.

“Skat, kādi zirnekļi,” Madara saka Ralfam un pietupstas pie tilta margām. Tur mazie kukaiņi ir samezglojuši sarežģītus staipekļus. Dažos tīklos ir saķērušās neveiklas pieneņu pūkas, bet vienā no tiem tukls zirneklis cīnās ar pretoties nespējīgu mušu. Madara grib palīdzēt vārgajam lidonim un cenšas slepkavnieku aizpūst, bet rāpulis savelk zem sevis kājas, nogaida līdz saceltais vējiņš norimst un turpina nodarbi.

“Nabaga, mušiņa,” bēdājas meitene. “Zirneklis to apēdīs…”

“Nemaisies, tāpat tu viņai vairs nepalīdzēsi!” atteic Ralfs. “Arī zirneklim jādzīvo. Labāk paskaties, cik skaisti tīkli sapīti…”

“Jā… Un paši, kā karaļi vidū sasēduši!”

“Tā ir viņu valstība! Tu ieskaties tajā – vai mēs cilvēki nedzīvojam tāpat? Izveidojam ap sevi pasauli, sasienam draugus, mantu un raustām neredzamās saites. Mēs nespējam novērtēt, cik viss patiesībā ir liels, jo paši sevi ierobežojam, ieliekam šauros rāmjos… Kā zirnekļi tīklos… Un nelaižam nevienu no tiem laukā!”

“Tā, jau vis’ nav!” nopūšas Madara un pieceļas atkal kājās.

“Ir gan!” atsaka Ralfs un mēģina jokot. “Arī es gribu tevi iepīt savos tīklos un nelaist prom…”

“Vai tad nu iepīt? Es jau pati tajos labprāt ieskrietu – lai tik tu mani nepamet!”

“Nu, tad paliec pie manis! Lai tēvs pats strādā savā veikalā. Dzīvosim pilsētā… Mana mammu būs tikai priecīga…”

“Es nevaru… un nav nemaz tik ilgi… Tikai nedaudz vairāk, kā divi mēneši…” Madara skumji skatās Ralfa acīs un pirkstos virpina jasmīna ziedu. Viņa pieiet pie drauga un apķer to, bet puisis atraisās no rokām un pagriež muguru.

“Nē, Madariņ, es negribu gaidīt,” nostenas puisis un ar elkoņiem atspiežas pret margām. Zem tilta vijas melnas upes krēpes un klusi žužina senaizmirstus nostāstus. Tumšajā ūdenī spoguļojas noraizējies mēness un kautrīgi slēpj bālo vaigu aiz šauras mākoņu stērbeles. Vientuļas zvaigznes tālu izplatījumā kādam miedz ar aci un aicina pie sevis, bet ūdenszālēs skaļi kurkst vardes.

“Saproti mani,” Ralfs turpina un meklē pareizos vārdus. “Paskaties, kā cilvēki dzīvo? Viņi izdeg pāris gados un visu atlikušo dzīvi atstrādā… Tā ir tāda rutīna, bet es… es negribu izdegt! Negribu… Visam jābūt savādāk – tā, lai mēs paliktu kopā uz mūžu! Lai nepārstātu mīlēt viens otru un… un… un sajūtas, kuras mūs ir pašlaik pārņēmušas, nekad neizdzistu. Es esmu dzirdējis, ka mīlestība ar laiku mainoties – dzimstot bērni, uzrodoties kopēja manta, un visas krāsas izplēnot! Bet es to negribu… negribu… Tā taču ir nodevība… Nē…”

Madara pieglaužas drauga plecam un klusē. Kaut kur pie upes krūmos pogo lakstīgala, un mazā putniņa dziesma sajaucas ar skaļajiem varžu kurkstieniem. Slampīgs melnums iezīžas mīlnieku sarunā un aprij vārdus. Apklust arī Ralfs un, maigi glāstīdams meitenes roku, domā, kur palikuši vientuļajās bezmiega naktīs izlolotie sapņi un šim mirklim sagatavotās runas. Puisis vairs nezina, ko teikt – klausās upes čaloņā un skatās uz apaļo mēness lodi.

Mirkli klusējis, Ralfs pagriežas pret Madaru un jautā:

“Kāpēc tu neko nesaki?”

Meitene satrūkstas un, it kā atmodusies no dziļa miega, noskurina nakts melnumu. Aiztrenkusi uzmākušās pārdomas, viņa ieskatās draugam acīs un grūtsirdīgi atbild:

“Ko es varu tev pateikt?”

“Nezinu… kaut ko…”

Madara skumji pasmaida un, satvērusi Ralfa roku, nosaka:

“Mēs mīlēsim viens otru mūžīgi!”

“Jā, būtu jau labi,” puisis atrūc un, atraisījies no meitenes, aiziet līdz tilta galam. Tur uzrāpjas uz margām un, rokas izpletis, kā krustā pienaglots Jēzus, lēni virzās uz priekšu.

Tilta otrā pusē, sašķiebusies kā pamestas lauku mājas durvju stendere, nespodru gaismu skopi spīdina veca apgaismojuma laterna. Madara šausmās sastingst un lūdzas:

“Ralf, kāp lejā… Man bail… Nokritīsi vēl!”

Ralfs neklausās meitenē un runā:

“Lecam lejā! Sadosimies rokās un leksim. Dzirdēju, ka pēc nāves dvēseles nokļūst debesīs un tur dzīvo tajās sajūtās, kādas bija neilgi pirms nomiršanas. Ja mēs tagad aiziesim bojā, tad visu laiku būsim kopā un mums nevajadzēs šķirties. Lecam, Madariņ! Tad mēs mīlēsim viens otru mūžīgi…”

“Ralf, beidz…” Madara savu draugu nekad šādu nav redzējusi, tādēļ viņai ir nedaudz bail. Meitene skatās un nesaprot vai viņš joko, vai runā nopietni. “Kāp lejā… Lūdzu… Un, ja tādas paradīzes nav? Ko tad?”

“Madariņ, mums jātic! Tas ir vienīgais glābiņš… Tu taču mani mīli?”

“Jā, Ralf, jā, bet ne jau šādi man tas tev jāpierāda…”

“Nu, tad es lekšu viens! Es būšu tur un gaidīšu tevi… Es nepārstāšu mīlēt… Nekad…” saka puisis un apstājies piebilst. “Kā no grāmatas! Vai nav pārāk banāli?”

“Es zināju, ka tu jokojies,” pasmaida Madara. “Ralf, tev man nekas nav jāpierāda. Es saprotu, kā tev sāp sirds, bet divi mēneši nav nekas…”

“Ja? Nav jāpierāda?” pasmaida arī Ralfs. “Nu, tad rāpies pie manis – redzēsim, vai tie ir tikai vārdi, vai arī darbos būsi ar mani?”

“Tu gribi, lai kāpju uz margām?”

“Nevari? Sierene esi?” joko Ralfs.

“Varu, bet kāda tam nozīme?”

“Ja bail, tad tā arī pasaki…”

“Jā, man ir bail…”

“Uzkāp? Tad es redzēšu, uz ko esi spējīga dēļ manis…”

“Ralf, nevajag…” lūdzas Madara un lēni aiziet līdz tilta galam. Viņa uzraušas uz margām un nestabili kā mazs bērns, kas sper pirmos soļus, virzās uz puiša pusi. Ralfs nedaudz paiet pretī, un mīlnieki satiekas tieši tilta vidū. Sadevušies rokās, viņi skatās zvaigžņotajās debesīs. Kaut kur tālumā rūc automašīna. Kalna ielejā blāvi dzeltenīgā dūmakā snauž pilsētas tukšās ielas.

“Nu, vai lecam?” uzspēlēti jautri vaicā Ralfs.

“Nē, kāpjam nost,” drebošā balstiņā lūdzas Madara. “Man bail, ka nenokrītam, bet es vēl gribu mazu Ralfiņu, kurš skraidīs pa māju un bērna valodā vervelēs tikai sev saprotamus vārdus…”

Pie tilta klusi pieripina policijas mašīna, un no tās atskan skaļrunī izkliegta vīrieša balss:

“Jaunie cilvēki, maršs nost no tilta!”

Ralfs saraujas un strauji pagriež galvu uz policijas mašīnas pusi, bet Madara no izbīļa zaudē līdzsvaru, un kliegdama krīt upē. Ralfs neatlaiž meitenes roku un tiek rauts līdzi klusi čalojošajā upē. Policists nomet ruporu un ātri metas pie tilta margām.

“Ielēca upē!” viņš samulsis kliedz mašīnā sēdošajam policistam. “Vai tu redzēji? Ņēma un ielēca upē… Zvani ātrajiem, es iešu lejā – varbūt var vēl izglābt.”

Jaunais vīrietis klupdams, krizdams skrien pa upes stāvo krastu un ar visām drēbēm iebrien līdz viduklim ūdenī. Viņš satraukti lūkojas apkārt, cenzdamies ieraudzīt slīkoņus. Upes virsma ir rāma, bet mazi zirnekļi zem tilta klusi vij pelēkus tīklus un gaida savus upurus.

“Vai tu viņus neredzi? Vai neredzi?” policists nervozi kliedz savam kolēģim, kurš, ar elkoņiem atbalstījies pret tilta margām, skatās lejup un skaļi smejas.

“Ko rēc? Ko tu smejies? Nāc palīgā – divi jaunieši ielēca ūdenī!”

“Ha, ha, ha!” nebeidz smieties otrs policists. “Tu gan esi naivulis! Var redzēt, ka jauniņais. Tie taču bija Ralfs un Madara – mūsu mazpilsētas slavenākie spoki! Viņi te katru gadu jasmīnu ziedēšanas laikā metas no tilta margām upē un biedē cilvēkus…”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form