close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Nožēla… nožēla… Ak, šis mazais un burvīgais vārdiņš! Tikai seši burtiņi, bet tie izsaka tik daudz… Es zinu, ka tie izlems visu! Pilnīgi visu…Reiz jau tā bija… Pateikšu, ka nodarīto nožēloju un tad man daudz kas taps piedots… Tikšu atbrīvots… bet, ja tielēšos pretī un sacīšu, ka no notikušā neko nenožēloju, tad būšu sevi norakstījis uz kādu gadiņu aiz restēm! Varbūt samelot? Varbūt izlikties, izspiest asaras un notēlot, ka nožēloju… Ja?! Tā vajag darīt – sevi aizsargāt? Ja? Ja… bet es Jums to neteikšu… Neko nenožēloju… pilnīgi neko… Veikalnieks Modris pats bija vainīgs! Un saņēma, ko pelnīja! Es varu saderēt, ka pašlaik neviens no pagasta iedzīvotājiem neskumst par to, ka Modris dabūja par galvu… Jūs jau viņu nepazināt un tāpēc nevarat spriest… Tik vien dzirdējāt, ko cietušā draugi teica – labs tēvs… inteliģents… vienīgais, kas Kulbu pagastā ienesa kultūru… Nē! Nē… viņš nebija nekāds zelta gabaliņš – lēts veikalnieks, kurš ar negodīgām mahinācijām iznīdēja visus savus konkurentus! Jā, jā, staigāja apkārt kā pāvs, krūtis izgāzis, pirms trijiem gadiem kandidēja uz Kulbu pagasta priekšsēdētāju vietu, tikai neviens par viņu nebalsoja. Visi zināja, ko šis tips savā veikalā tirgo. Redz, kā… pēc visa šī manis izraisītā skandāla arī policija ieinteresējās un atklāja gan kontrabandas cigaretes, gan degvīnu… Cik daudz sieviešu viņu nolādēja par to, ka vīri pēdējo santīmu aiznesa uz veikalu, lai nopirktu šņabi? Veikalnieks saprata, kas šī par naudiņu… ka par to ģimenei svarīgāk bija nopirkt maizi, bet viņam tas neko neizteica Viņš tikai tirgoja… Mnjā… Jā! Tā viņam vajadzēja, un ko te nožēlot? Visi taču zināja, ka tieši Modra bezkaunības dēļ pa pagasta attālākajiem nostūriem beidza braukāt autoveikali Viņš tiem draudēja, pārmeta, ka cenas esot pārāk zemas un beigās izēda visus. Cik pie mums nav veidojušies citi veikali, bet visi ir iznīkuši. Un kāpēc? Tāpēc, ka kādam te dikti patika spēlēt netīras spēlītes!

Jā, jā, muļķīgi jau viss tajā vakarā sanāca! Stulbi… un nedomāju… nezināju, ka viss šādi beigsies… es tā negribēju, bet ko tur vairs spriedelēt? Kā ir, tā ir… Jā, jā, es šeit dzirdēju daudz vārdus, kuri man neglaimo, un tāpēc gribētu Jums pastāstīt, kā viss notika… Es esot psihopāts, mājās rīkojot skandālus un ārdoties … Ja? Un tas vecais nosacītais sods par veikalnieka dēla Arta piekaušanu esot pierādījums manai nestabilajai psihei … Jā… Jā… Cilvēki jau prot skaisti runāt un sakārtot vienus un tos pašus faktus sev izdevīgās kombinācijās, bet iedziļināties lietas dziļākajā būtībā? To katrs nespēj… Nu, jā… Toreiz ar viņa dēlu Arti… biju nedaudz iedzēris… Tas notika pirms diviem gadiem … vasarā… Es, viegli iereibis, nācu mājās no siena talkas… Biju uzaicināts pie kaimiņienes palīdzēt sakraut sienu. Todien mēs sacēlām divdesmit gubas … kaimiņiene darba noslēgumā uzlika divus pusstopus… Nē, es jau neesmu nekāds dzērājs… iemetu pa retai reizītei… Arī toreiz izrāvu tikai pāris glāzītes un vieglā štīmungā gāju uz mājām. Pie pagasta autoostas stāvēja bariņš puišu. Nezinu, kas šiem bija lēcies, bet viņi sadomāja mani pavilkt uz zobu… Tādi pienapuikas vien bij’… Laikam jautrības gribējās… pasmieties… un tāpēc kūdīja Arti… veikalnieka dēlu! Viņš ir manos gados, bet visu dzīvi tāds viegls pajolītis… Par pilnvērtīgu vīrieti viņu nav iespējams uzskatīt. Ne skolā Artim viegli gāja, ne darbā… Slinks… tētiņš viņu lutināja un aizstāvēja, kur vien varēja. No arodenes jau pēc pusgada izmeta par dzeršanu un nemācīšanos… Pagasta džeki Arti izmantoja, tusēja tikai tāpēc, ka šis no tētiņa veikala pa kluso spēra aliņu… Puiši kopā dzēra un rēca par viņu. Šim jau neko vairāk nevajadzēja, jutās, kā varonis… i nemaz nesaprata, ka par viņu smejas, ka viņu apceļ…

Nu, lūk, toreiz arī šie tur dzēra. Ieraudzīja mani un rīdīja Arti. Viņam daudz nevajadzēja… lai kāds tikai uzmundrina, pasmejas… tāds pamuļķis bija… Citu puišu iedrošināts, lielībnieks lēkāja man apkārt, saukājās un vicināja dūres. Biju viegli iereibis, saskaitos un pagrūdu to kverpli, bet šis kaut kā muļķīgi pakrita un atsita galvu pret ceļa apmali… Nākošajā dienā uzradās policija… arests uz piecpadsmit dienām, izmeklēšana un tiesa! Vēl tagad atceros to sarežģīto vārdu salikumu, kuru izlasīju apsūdzības rakstā: “…nodarīdams cietušajam A. Kolbergam smagus miesas bojājumus, kas bīstami dzīvībai: hronisku subdurālu kreisās puslodes hematonu, smadzeņu sasitumu, posttraumatisku encefalopātiju…”… un pēc tam tiesas spriedumu – divi gadi nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem pēc Krimināllikuma 125. panta 1. daļas… Vai kāds man toreiz kaut ko prasīja? Atnāca cietušā tēvs – Kulbu pagastā cienījams cilvēks, veikala īpašnieks, pagasta padomes priekšsēdētāja vietas kandidāts un visu sarīkoja – uzradās liecinieki – tie paši puiši, kuri Arti sakūdīja, un mani notiesāja… Stāstīja, ka es esot spēris ar kājām pa Arta galvu. Smieklīgi jau tas ir… Skaidri atceros, ka nespēru viņam. Droši vien, ka tad, kad aizgāju uz mājām, pudeles brāļi paši viņu atspārdīja… Neko neredzēju… Advokāts toreiz teica – tu tikai visu atzīsti un galvenais saki, ka nožēlo… tad tev mazāk iedos un tiksi brīvībā… Nožēlot? Redz, ko man deva šī nožēla? Un Jūs gribat, lai nožēloju otrreiz… Nē, es nenožēloju… un šoreiz nemelošu!

Veikalnieks pats bija vainīgs, un tā viņam vajadzēja… nezinu, vai nolādēts esmu ar šo Kolbergu ģimeni, bet man neveicas… Ko es varēju darīt? Sieva tikai kā pirms nedēļas no slimnīcas atveda dēliņu… tādu maziņu… es vēl tagad atceros, kā mēs abi aiz laimes raudājām, kad viņu, mazo Kārlīti, beidzot pārnesa pāri dzīvokļa slieksnim. Mēs beidzot kļuvām par īstu ģimeni! Es darīju visu, ko varēju, bet… Es gāju pie veikalnieka un lūdzos, biju gatavs Modra priekšā krist ceļos, bet šis tikai ņirdza… Viņš… bet bērniņš gribēja ēst… Ja Jūs zinātu, kā Kārlītis raudāja?! Es to nevarēju noklausīties. Galva plīsa pušu no brēkšanas –bāzu to zem spilvena, slēpos skapī aiz biezajiem ziemas mēteļiem, spiedu ausis ciet un skaļi pie sevis dungoju kaut kādas stulbas dziesmas, bet raudas tāpat skanēja visam cauri… Jā, jā, kaimiņi pareizi saka… es psihoju, bet ne Kārlītim, ne sieviņai nenodarīju pāri ne kripatiņu. Dusmās aizlidināju ūdens spaini, ar dūri situ pa dzīvokļa sienu un pēc tam sāpēs kaucu gan par iegūtajām brūcēm, gan par savu muļķību… Ziniet, kā es sevi ienīdu… Saprotiet, esmu racionāli domājošs… vīrietis… un man šķiet, ka, ja cilvēks raud, tad tam ir iemesls… es nesapratu, kāpēc Kārlītis raud. Tas mani tracināja – šis bezspēks, apziņa, ka esmu ģimenes galva, bet neko nevaru darīt, lai bērns neraudātu… es būtu izdarījis visu… Mazgāju viņa dupsi, auklēju, un man tas pat patika, bet to brēkšanu paciest nevarēju… Nezinu, vai to var saprast… Atnāca daktere… izrādījās, ka Kārlītis raud tāpēc, ka grib ēst. No slimnīcas bērniņu atveda apaļu kā bumbiņu, bet viņš nepieņēmās svarā – pat kritās! Viņam gribējās ēst. Sieviņai bija mazas krūtis, un tajās tikpat kā nebija piena. Pie tam mazais puisītis īsti nemaz neprata un negribēja zīst krūti. Mēs mēģinājām viņu barot ar pudelīti – sieva atslauca no krūts to mazumiņu, bet viņam nepietika… Kārlītis gribēja vairāk, bet nebija… Un, no kurienes, lai būtu? Mums taču nebija ko ēst… Un naudas arī… Ko tad mēs ēdām? Mana mamma mums iedeva vienu maisu kartupeļus … Tos tad arī divreiz dienā vārījām un ēdām… kā cūku kartupeļus – likām katliņā ar visām mizām, lobījām un ēdām… Bet ko darīt? Ko? Darba taču nebija… Ziema… nekādu palīgdarbu… Mūsu pagastā visi bija nabagi… Naudu aizņemties? Bet no kā!? Jūs jau varbūt dzirdējāt, ka pie mums darbojās liels kokapstrādes uzņēmums. Viss Kulbu pagasts uz to dzīvoja… Strādāja un saņēma savus santīmus – pirka preces uz kredīta un kautrīgi sapņoja par tālo nākotni, kurā reiz viss būs labāk. Saražotie zāģmateriāli gāja uz ārvalstīm. Bagātnieki tos pirka par bargu naudu, bet mums atleca pats mazumiņš… Mēs priecājāmies par to pašu, jo tas atļāva kaut cik ziemā savilkt kopā galus, vasarā ienāca arī cita nauda… Zemnieki kaut ko stādīja, sēja, pļāva…, bet kādu dienu lielais kokapstrādes uzņēmums bankrotēja… viss… gan zāģētavas, gan mazie paliktņu ražošanas cehiņi un galdniecība…. Vienu rītu mūs vairs neielaida uzņēmumā – tas bija slēgts… Mums palika neizmaksātas darba algas, krājās nenomaksātie kredīti un parādi. Dažos dzīvokļos pat elektrību atslēdza… Atbrauca ministru prezidenta biedrs, pagrozījās, kaut ko pamurkšķēja un savā melnajā mašīnā bija atkal prom. Viņam tas šķita normāli – iesūdziet, tiesājieties un atgūsiet savu naudu, bet viņš nesaprata, ka tā man ir vajadzīga tūlīt… Ne jau rīt vai parīt, bet tieši šajā mirklī…

Kārlītis gribēja ēst. Veikalā bija bērnu putriņas – turpat plauktā tās stāvēja. Vajadzēja tikai sajaukt ar siltu ūdeni - puika būtu paēdis un augtu liels… viņš nebrēktu, neraudātu un smaidītu… Es pats biju ar mieru kaut simts gadus ēst tos nolādētos kartupeļus. Man bija vienalga… sevi es nežēloju, bet… bet, lai puisītis būtu paēdis un dzīvespriecīgs, pietrūka tikai pāris latiņu… tik maz… Es apstaigāju visus kaimiņus, biju ar mieru pārdot jebko, bet nevienam nebija naudas. Visi žēli nokāra galvas un sacīja, ka saprotot, bet nekā - neviens nevarēja palīdzēt… Tad es noriju lepnumu un gāju uz veikalu. Bija jau vēls – nakts... kaut kur ap desmitiem… drīz bodei vajadzēja vērties ciet… Lai tiktu galā ar kaunu, pie drauga iedzēru vairākas glāzītes šņabja… Iegriezos pie viņa, lai aizņemtos naudu, bet viss pa tukšo… bija sanākuši paziņas un svinēja dzimšanas dienu… Nē, nē, piedzēries es nebiju… Tikai viegli iereibis…

Es apzinājos, ka Modris mani nevar ciest ne acu galā… Zināju, ka veikalā ir parādu grāmata…, ka tiek dots uz kvīti…, ka naudu var atmaksāt vēlāk, kad tā uzrodas… Es lūdzos, solīju Modrim atmaksāt divkārši, bet viņš tikai smējās. Teica, ka nabagu pagastā strādājot, ka neesot nekāds filantrops… labdaris… ka es neesot vienīgais, kam neesot naudas…, un ka mēs viņu tikai izputināšot… Stāstīja, ka dažkārt pasaulē esot tā, ka visas nelaimes un pāri nodarījumi griežoties atpakaļ. Viņš smējās par mani un atgādināja notikumu ar Arti… pazemoja un izsmēja, bet es pacietīgi klausījos un skatījos uz plauktā sakrautajām bērnu pārtikas kastītēm… Nē… Nē, viņš nepiekrita vienu no tām aizdot, vai pārdot uz parādu. Nē… biju ar mieru strādāt viņa mājā – skaldīt malku, kopt lopus, vai darīt jebko citu… es viņu lūdzos, bet… bet viņš nepiekrita…

Nezināju, ko darīt… Mājās raudāja bērns. Nevarēju paciest šo brēcienus… Mans bija grūti to dzirdēt… Nevarēju….Es taču biju ģimenes galva, kuram vajadzēja rūpēties par labklājību. Tas tā smeldza… grauza…, ka nevaru nodrošināt ģimeni… Mans puisītis…

Jā! Jā… un tad man radās kāda ideja! Es aizgāju uz mājām. Nese ar Kārlīti beidzot bija iemiguši. Klusi pārģērbos, sameklēju sievas caurās zeķubikses… izveidoju masku… no skapja augšas paņēmu savu bērnu dienu rotaļlietu – melnu pistoles imitāciju, kuru pēc skata nebija iespējams atšķirt no īsta ieroča un atgriezos veikalā… Iegāju… Modra veikala telpās nebija. Viņš kaut ko darīja noliktavā… No iekšpuses aizbultēju durvis. Veikalnieks to laikam dzirdēja un, sauca, ko tad tik vēlu vajagot… Ienākot veikala telpās un ieraugot mani - maskā tērptu vīrieti, viņš sabijās un saminstinājās. Es izmantoju mirkli un, pārveidojis balsi, teicu, ka šī ir laupīšana. Turēju spēļu pistoli tuvu Modra galvai un sacīju, lai atver kases aparātu… Viņš to atslēdza, bet tajā atradās tikai pāris santīmi. Prasīju, kur ir pārējā nauda. Modris atteica, ka zem letes kastītē. Es liku viņam to lēni paņemt un dot man… Nezinu, vai veikalniekam radās kādas aizdomas… Viņš lēnu noliecās aiz letes, bet tad strauji leca augšā un, spēcīgi atvēzējies, iesita man pa plecu ar beisbola nūjai līdzīgu priekšmetu. No pēkšņā belziena nenoturējos kājās un pakritu uz grīdas pie alkoholisko dzērienu vitrīnas. Biju viegli apdullis. Gribēju celties augšā, bet veikalnieks pārlēca pāri letei un aizspēra manu ieroci… skaļi lamājās… teica, ka tūlīt saukšot policiju un pieliecās, lai norautu man no sejas masku… Pamatīgi pārbijos un mirklī, kad Modris pieliecās pie manis, ar labo roku vitrīnā sataustīju alkohola pudeli un no visa spēka iesitu ar to pa viņa galvu. Gaisā pašķīda stikla drumslas, sarkans šķidrums un saldena zemeņu liķiera smarža. Modris pārkrita man pāri, bet es viņu ātri novēlu no sevis un uzrausos augšā. Arī veikalnieks mēģināja celties un kā mazs bērns četrrāpus rāpoja uz manu pusi… Viņš skaļi kliedza, ka to tā neatstāšot, ietupināšot mani cietumā uz mūžu. Es biju ārprātīgi pārbijies… nezināju, ko lai tagad iesāku… man bija bail… jautāju sev, kāpēc viss šādi iegrozījies… man vajadzēja tikai bērnu pārtiku… vienu kastīti…

Kamēr stāvēju un paniski domāju, ko iesākt tālāk, Modris ar vienu roku saķēra manu labo kāju… Baidījos, ka kāds ārpusē sadzirdēs viņa kliedzienus, tāpēc panikā pagrābu no plaukta vēl vienu pudeli un vēlreiz iesitu pa veikalnieka galvu… Viņa roka atlaidās… Es strauji pārlēcu letei un pagrābu zem tās plauktiņā paslēpto naudu… Modris nebija melojis… Tā tur bija… Paņēmu arī bērnu pārtiku un skrēju prom… Veikalnieks kaut ko murmulēja… Gulēja uz grīdas un ap viņa galvu veidojās liela asins peļķe… Modris centās ar labo roku pieķerties pie vitrīnas stūra un uzcelties kājās, bet viņam tas neizdevās… tāds ļengans bija… bezsatura…

Jā… Tā tas viss notika. Saprotu, ka neesmu veicis labu darbu… Kad gāju laupīt, nezināju, ka viss šādi beigsies… es biju izmisis… un tagad man it kā ir jāsaka, ka visu nožēloju… Zinu, ka tas ir jāizrunā un ka šos vārdus ierakstīs tiesas spriedumā, ka tie noteiks sodu, bet es to nevaru… nespēju nožēlot šo savu rīcību. Es nožēlotu, ja Kārlītis paliktu neēdis, nožēlotu, ja viņš mūsu acu priekšā nomirtu badā… nožēlotu, ka neko nebūtu darījis bērniņa labā… viņa labā… lai viņš dzīvotu un augtu liels…

Jums jau ir viegli. Jūs mani tūlīt notiesāsiet, sēdīsieties savās mašīnās un brauksiet uz mājām pusdienās. Viss būs kā parasti… Jā, jā! Viss jau ir pareizi - jūs tiesāsiet, balstoties uz faktiem… Pēc pierādījumiem… Jā, ar tiem viss ir kārtībā – tie liecina pret mani un parāda, ka esmu nežēlīgs un cinisks cilvēks, bet jūs, visgudrie, pasakiet, kā būtu rīkojušies manā vietā? Kā? Nu pasakiet taču… Klusējat… Nezināt… Jums to nesaprast, bet sakiet, ko jūs darītu, ja kādreiz nonāktu šādos apstākļos?

Man ir tikai divdesmit divi gadi… tikai… Es vēl gribu dzīvot. Nelieciet mani cietumā! Lūdzu… es labošos… atradīšu pilsētā darbu… strādāšu… atmaksāšu… un būšu kopā ar ģimeni… Vēlos redzēt, kā puika izaug liels… gribu viņam mācīt vīriešu lietas… lai mēs būtu kopā… Kārlītis taču ir mans dēls! Saprotiet… Nelieciet mani cietumā… Es negribu iznākt no turienes, kad viņš jau būs izaudzis… un ne ar mani… saprotiet… ne… neko es nenožēloju… neko…. Es gribu tikai mājās… Pie savējiem… Lūdzu….”

* * *

Kaspars, saraustīti runādams, lūdz tiesas žēlastību. Pēdējos vārdus viņš izsaka jau pavisam klusi, un tie pazūd juceklīgajos šņukstos. Kaspars atkrīt uz notiesāto sola, ar abām rokām satver galvu un, smagi elsodams, klusi raud. Degunā krājas puņķi. Lipīgais šķidrums tek no nāsīm, un viņš tos slauka krekla piedurknē.

Kaspars nezina, cik ilgs laika brīdis ir pagājis, bet pēkšņi kāds viņam iebiksta sānos un saka: “Celies!” Tas ir policists. Tiesājamais bez ierunām paklausa likuma sargam un mehāniski izpilda pavēli. Ar rokām viņš izberzē acis un izbrīnīti veras apkārt. Domas ir pārņēmis liels miers un tukša vienaldzība.

Viņš redz, ka tiesnese ar abām tiesas piesēdētājām atkal stāv aiz garā galda un kaut ko skaļi runā. Kasparam šķiet, ka tā nevar būt, jo viņas tikko kā izgāja no tiesas zāles apspriesties.

“Viņām taču vajadzēja vismaz kādu stundu… Droši vien, ka kafiju iedzēra… Jā, varbūt būšu iemidzis… Visu nakti staigāju pa kameru šurpu turpu un gatavojos pēdējai runai. Laikam jau kad to izteicu, pakritu uz sola un aizmigu… Pēc raudāšanas vienmēr uznāk miegs… Bet, kas tas bija par sapni? Tik skaists…” vēl īsti neatguvies no pēkšņi uznākušā miega, prātuļo Kaspars.

Domas joprojām lidinās tikko redzētajā sapnī. Kaspars ar Nesi guļ nesen nopļautā pļavā uz izklātas segas. Debesīs spīd spoža saule, un tās stari asi dur acīs. Viņš smejas. Nav nevienas citas skaņas – dziļš un neskanīgs klusums, kurā atbalsojas jautri un dzīvespriecīgi smiekli. Kaspars ar sievu skatās, kā Kārlītis neveikli skrien pakaļ dzeltenam taurenim un cenšas viņu noķert. Mazais lidonis bēg prom, bet puika savā bērna valodā kaut ko priecīgi bubina un pa gaisu plivina mazās roķeles…

Kaspars saausās. Viņš izdzird pieminam savu vārdu un tāpēc uz mirkli izkāpj no sapņa un uzmanīgāk ieklausās tiesneses vārdos: “…Kaspars Patins agrāk sodīts pēc Kriminālkodeksa 125. panta 1. punkta, savu vainu pilnībā atzīst, izdarīto nenožēlo, saskaņā ar lietā esošo raksturojumu no darba vietas raksturots pozitīvi, ir patstāvīga dzīves vieta, precējies, viens bērns…”, bet domas atkal aizpeld saldenajās vīzijās. Tās ir tik īstenas, ka viņam gribas sapnī palikt uz mūžīgiem laikiem. Gulēt uz muguras pļavā, kas smaržo pēc svaigi pļauta siena, un klausīties bērna smieklos… Sieva guļ uz Kaspara krūtīm un tin ap smalkajiem rokas pirkstiņiem uz vēdera augošās spalvas, bet sapnis bēg prom. Skarbā sievietes balss kļūst arvien skaļāka un skaļāka. Nu jau tā griež ausīs, kā ritmiski soļojošu karavīru zābaku klaboņa:

“…tiesa nosprieda atzīt Kasparu Patinu Māra dēlu, personas kods xxxxxx – xxxxx, par vainīgu slepkavībā vainu pastiprinošos apstākļos, kas paredzēta Krimināllikuma 117. pantā. Tā, kā Kasparam Patinam iepriekš piespriestajā sodāmībā pēc Krimināllikuma 125. panta 1. daļas nosacītais triju gadu pārbaudes termiņš vēl nav beidzies un slepkavība izdarīta mantkārīgos nolūkos, tad tiesa nosprieda viņu sodīt pēc krimināllikuma 117. panta, piemērojot brīvības atņemšanu uz 22 gadiem, konfiscējot mantu…”

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form