close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Reiz sensenos laikos dzīvoja Dievs. Viņam bija dēls, kuru visi pazina un sauca par Jēzu. Ilgāku laiku vienīgais Dieva lolojums dzīvoja pie tēva debesīs, tādēļ viņš nolēma savu atvasīti sūtīt otrreiz uz zemi, lai viņš tur sludinātu par sevi un savu mācību. Abi apspriedās, un Jēzus piekrita. Pirmā reize, kad Dieva dēls bija bijis uz zemes, abiem daudz mācīja, un tādēļ Dievs nolēma pieļautās kļūdas neatkārtot. Viņš ilgi apsvēra gaidāmo ceļojumu, un noteicis: “Lai tad tā arī būtu!”, iegrieza lielo globusu, pievēra acis un ar pirkstu apturēja raibo bumbu. Vieta, kuru norādīja lielais rādītājpirksts, tika pasludināta par gaidāmo Jēzus ierašanās vietu. Tad Visaugstākais pa kabatām sameklēja mobilo telefonu un zvanīja savam vietniekam uz zemi– pāvestam. Izskaidrojis, kas un kā, viņš novēlēja veiksmi un nobāza telefonu atpakaļ bikšu kabatā. Tad Dievs noskūpstīja savu vienīgo dēlu un izvadīja ceļā, sacīdams:
“Ja kas, tad sauc pēc manis. Palīdzēšu.”
“Jā, tēvs! Uz redzi!” asaras slaucīdams, noteica Jēzus un devās turp, kur tik ilgi nebija spēris savu kāju.

Pāvests klusībā pie sevis dusmojās, jo Jēzus atgriešanās nebija paredzēta viņa dzimtajā zemē, bet attālā lauku ciematiņā, mazpazīstamā valstī. Līdz pilsētai bija tālu, iedzīvotāji tumsoņi un baznīca ļoti sīciņa. Kur tad liksies lielais viesu pulks, kas bija ieaicināts uz gaidāmo pasākumu?

Noliktās dienas rītā lauku ciematiņa galvenajā ielā izveidojās neregulējams automašīnu jūklis. Vietējie lūrēja pa logiem un apbrīnoja neredzētos krāšņumus. Kas te tik nesabrauca? Tādas mašīnas varēja redzēt tikai filmās.

Pie baznīcas jau pulcējās televīzijas darbinieki – uzstutēja kameras un prožektorus. Resns vīrietis, raibu cepuri galvā, izrīkoja darbiniekus un trenkāja viņus no viena furgoniņa uz otru. Bija ieradies arī zēnu koris – mazi cilvēciņi, tumšās žaketēs, baltos kreklos un glīti sasietos tauriņos. Diriģents tikai plātīja rokas un noskatījās, kā jautrie zēni skraidīja pa zaļo pļavu un grūstījās. Viņa vaimanas neko nepanāca. Tikko atbraukušais ministrs ar sievu staigāja apkārt baznīcai un to pētīja:

“Te vajadzētu nedaudz palabot,” runāja smalki ģērbtais valsts vīrs, “šitais paksis gandrīz vai nobrucis. Būs mums jāatrod kāda naudiņa, jāiedod.”

“Re, kur pāvests brauc!” kliedza kāds no lielā cilvēku pūļa, kas drūzmējās pie baznīcas portāla.

Jā, tur tik tiešām brauca pāvests! Lielā, melnā bruņu mašīnā ar caurspīdīgu stikla kupolu virs tās. Ložu necauršaujamajā būrī stāvēja salīcis večuks, baltā apģērbā, ar spieķi rokā. Kad pāvests izkāpa no braucamrīka, viņam apkārt sastājās divpadsmit miessargi. Drīz ap pāvestu sapulcējās bariņš mācītāju. Tie bija dažādo konfesiju pārstāvji, kuri ieradās šurp, lai sagaidītu mesiju.

Uz noteikto laiku ciemā ieradās ne tikai pāvests, žurnālisti, koristi, bet arī valsts prezidents, valdības pārstāvji un drošības iestādes aģenti. Viņi savilka krāsainas lentes, baznīcas priekšu sadalīja laukumiņos un sadzina cilvēkus aiz aizsargbarjerām. Apkārt skanēja cilvēku runas, dārdēja automašīnas, skanēja mūzika un ruporā izkliegtās pavēles. Aiz nožogojuma pulcējās vietējie iedzīvotāji, saspiesti mazā pulciņā, ziņkārīgie, ticīgie un daudzi citi. Turpat tirgoja karstas desiņas, saldumus un alkoholu. Bars homoseksuālistu vicināja lielus plakātus ar saukļiem “Ļaujiet mums precēties. Kas var būt skaistāks par viendzimuma attiecībām?”, feministes organizēti izkliedza: “Nost ar sieviešu apspiešanu!” un pulciņš zaļo, izģērbušies puspliki un saslēgušies ķēdēs, spēlēja improvizētu teātri.

Un tad tas notika. Televīzijas darbinieki kliedza: “Filmējam, filmējam!”, žurnālisti, ar mikrofoniem rokās, mēģināja pietuvoties notikuma vietai, bet atbraukušie kareivji veidoja ciešu, necaurlaužamu dzīvo mūri. Ticīgie nometās ceļos un skaļi skaitīja tēvreizi. Melnos apģērbos tērptie miessargi vērīgi lūkojās pūlī, paslēpušies zem tumšām saulesbrillēm, gatavi mesties virsū vājprātīgam teroristam. Pāvests lēnām tuvojās tur, kur visi pašlaik gribēja tikt. Gāja, vecs, nespēcīgs, mācītāju pieturēts.

Kas tad notika? Pavērās debess, un pa neredzamām kāpnēm nokāpa Jēzus. Tikai īss mirklis, un viņš jau bija klāt. Cilvēki un it īpaši televīzijas darbinieki bija vīlušies – diena nepārvērtās par nakti, nedimdēja pērkoni, neparādījās gaisma un baloži, un Dieva vaigs. Izpalika arī gaidītā liegā mūzika. Tagad to mēģināja piedziedāt zēnu koris, kuru diriģentam bija izdevies ar pārcilvēciskām spēkiem savākt kopā. Satrauktais pūlis kliedza: “Jēzu, Jēzu!”, bet pāvests viņu ņēma pie rokas un aicināja baznīcā, kur esot paredzēts svētku mielasts un uzrunas. Jēzus, vēl apmulsis no negaidītās sagaidīšanas, mēmi sekoja pāvestam.

Ap bagātīgi klāto galdu sēdēja skaistas dāmas ar augstām frizūrām, glīti kungi, īrētās frakās. Tie bija valdības vīri, slavenības un sponsori, kuru reklāmas bija izkārtas gar baznīcas sienām. Televīzija, kurai piederēja pasākuma tiešraides translēšanas tiesības, jo viņa par piedāvāto iespēju samaksāja vislielāko naudas žūksni, bija sakārusi neskaitāmas kameras baznīcas iekštelpās.

Jēzus sēdēja blakus pāvestam, ar ziņkāri vēroja apkārt esošos, neredzētos brīnumus, vēl joprojām klusēja un klausījās uzrunās. Pirmais uzstājās valsts prezidents, kurš pateicās par godu, kas esot veltīts viņa valstij. Pareizi vien esot, jo viņa tauta esot daudz cietusi. Un tad sekoja garš izklāsts par likstām, kas piemeklējušas šejieniešus. Klausītāji žāvājās, sačukstējās un garlaicībā trinās savās sēdvietās, bet runātājs uz to nereaģēja. Pēc tam runāja ministru prezidents, kurš turpināja tādā pat garā. Tad dažādo konfesiju mācītāji un arī pats pāvests, kurš gari un plaši atskaitījās par garajos gados veiktajiem ticības kariem, un tās popularizēšanu pagānu vidū.

Pēc uzrunām viesi ķērās pie maltītes. Pie galda atskanēja smiekli un sarunas. Aiz plānajām baznīcas sienām auroja pūlis, aicinādams Jēzu pie sevis. Jaunas, glītas oficiantes iznēsāja ēdienus un aiznesa tukšos traukus. Kā jau smalkā sabiedrībā pienākas, viesi prata veikli apieties ar daudzajiem galda piederumiem, zināja ēdienu ēšanas secību un tehniku, kurai perfekti sekoja.

“Kādas manieres? Kā sivēns!” blakussēdētājas ausī nikni šņāca resna kundze, paslepu skatīdamās, kā Jēzus izjauca smalko pasākumu, ēzdams sausu maizi, piedzerdams ūdeni un uzlasīdams nobirušās drupačiņas.

Ja nejaušs cilvēks palūkojās uz šo sabiedrību no malas, tad uz ieaicināto viesu fona, Jēzus ļoti izcēlās – gariem, viļņainiem matiem, bārdains, garā, izbalējušā linu auduma apmetnī, basām kājām un mazām, sievišķīgām plaukstām, kurās rēgojās lielas, sadzijušas rētas. Pie tam viņš visu laiku sēdēja kluss, nodūris labestīgās un grūtsirdīgās acis.

Kad pirmais izsalkums bija remdēts, pāvests piedāvāja runāt arī Jēzum, norādīdams uz izveidoto tribīni. Jēzus lēni piecēlās un sacīja:

“Jā! Es gribētu ar jums visiem runāt un stāstīt par Tēvu, bet varbūt mēs varētu iet pagalmā, jo arī tur cilvēki ir gatavi mani uzklausīt?”

Nesagaidījis atbildi, ciemiņš devās pie aurojošā pūļa. Pie galda sēdošie neapmierināti cēlās augšā un, klusi burkšķēdami, devās Jēzum līdzi. Izgājis no baznīcas, viņš pacēla abas rokas un nogaidīja līdz pūlis apklust. Tad apsēdās nobradātajā zālītē un sāka runāt:

“Sēdieties man blakus, mani brāļi. Es ilgi neesmu pie jums bijis, un mana sirds ir pārpilna ar stāstāmo.”

Cilvēki satupās blakus Jēzum, un viņš turpināja:

“Mans tēvs sūtīja mani pie jums, lai es ar jums runātu un mācītu… Šodien es gribētu runāt par ticību Dievam. Vai jūs maz saprotiet, ka jūs esat visu pārpratuši? Ne jau par to es runāju pirms vairākiem gadsimtiem, ne jau es sarakstīju tās blēņu grāmatas, kas ir tūkstošreiz cenzētas un pārrakstītas… Es neprasu, lai jūs ticētu Dievam – Tēvam, kas jūs radīja. Es neprasu, lai jūs ar zobenu iedzītu ticību neticīgajiem, neprasu, lai celtu aukstas akmens mājas ar krustiem galā, kurās turēt mācītus vīrus un apmaksāt viņu untumus. Dievam nav nepieciešams, lai jūs ik dienu apliecinātu savu ticību, skaitot tēvreizi un citus pātarus, ziedojot naudu un dedzinot sveces. Kāpēc? Jo Dievs jūs visus ļoti mīl, un viņa vienīgā vēlēšanās ir, lai jūs būtu laimīgi. Viņam nav svarīgi, vai jūs viņam ticat, jo viņš pats zina, ka viņš ir. Līdzīgi, kā jūs ar saviem bērniem, kuriem neprasiet, lai viņi ticētu, ka jūs esat, bet vēlaties tikai vienu- lai jūsu bērni būtu paēduši, apģērbušies un dzīvespriecīgi. Kā nu jūs protiet, tā palīdziet. Un jums nav svarīgi, vai viņš ir kroplis, vai zaglis un slepkava, jo jebkurā gadījumā viņš ir mīļš, un jūs viņam piedosiet jebkuru nedarbu. Tāda taču ir vecāku sirds! Un arī Dieva sirds! Tā ir mīlestība pret jums! Dievs no jums prasa tikai vienu, un vairāk neko! Viņš saka: “Mīliet savu tuvāko, kā sevi pašu.” Un viss! Vairāk neko! Jūs teiksiet: “Tas ir tik vienkārši, ka liekas neticami.” Jā, bet tā arī ir, jo visvienkāršākais ir arī vispareizākais… Tātad mīlēt sevi un savus tuvākos. Tam nav nepieciešamas baznīcas, Bībeles, lūgšanas un svētceļojumi, lai gadu no gada atgādinātu par manām nedienām un kļūdām, jo mīlestība ir viss. Tā ietver sevī visu labo un pareizo. Es būšu pareizi teicis, ja apgalvošu, ka to, kuru jūs mīlat, jūs neatstāsiet badā, nepazemosiet, neizsmiesiet, neļausiet viņam nosalt un nenogalināsiet. Neapzagsiet, nenoskaudīsiet un nenodosiet. Līdz ar to pazudīs grēki, kuri jānožēlo, jo pret cilvēku, kuru mīlat, jūs negrēkosiet. Tā tad mīlēt! Un visi būs paēduši, apģērbti un laimīgi, jo ikviens izpalīdzēs cietējam. Un nebūs ne skaudības, ne naida, ne ļaunuma un mantkārības, jo tādas jūtas mēs neizjūtam pret saviem mīļākajiem…”

“Jā, jā!” plātījās apreibušie homoseksuālisti. “Vajag visus mīlēt! Dzirdēji, Janka? Es tevi mīlu!”

Pūlis, kurš sākumā uzmanīgi klausījās Jēzū, arvien vairāk un vairāk sāka vārīties. Neapmierinātie izkliedza nicinošas frāzes:

“Blefs! Pasaciņas! Vai tad mēs visus šos gadus esam maldījušies?”

“Jā!” klusi teica Jēzus, kura galva arvien zemāk un zemāk noslīga uz krūtīm.

“Muļķības! Nevar būt, ka mēs visi kļūdījāmies,” kliedza cits. Un tad viens otru iedrošinādami, nāca jauni saukļi:

“Tas nav Jēzus! Tas ir Sātans! Viņš grib mūs piemuļķot…”

“Jā, jā! Pārbaudīt mūsu ticību!”

“Mēs tev neticam, Sātan! Tu mūs nepiemānīsi…”

“Sitiet viņu krustā! Lai redz, ko Jēzus pieredzēja! Kur ir naglas? Tūlīt pat pienaglošu šo tumsoņu…”

“Nolinčosim,” kliedza kāds no satrakojušā pūļa, kuru mēģināja savaldīt kareivji. Satrakojies un alkohola apreibināts jauneklis atvēzējās un meta uz Jēzu ar alus pudeli. Tā iedrošināja pārējos, un pa gaisu jau lidoja arī citas pudeles. Jēzus piecēlās un gāja pa ciematiņa galveno ielu prom. Pūlis lauzās pakaļ, bet to aizturēja kareivji. Pudeļu un akmeņu pavadīts, Jēzus, galvu nodūris, aizgāja. Pūlis sauca:

“Krustā viņu, krustā!”

Pāris jauniešu izlauzās no bara un metās Jēzum pakaļ, koka sprunguļus vicinādami un saukdami:

“Tūdaļ tevi noslānīsim, šmaukli un viltniek! Ak, tu gribēji mūs piemuļķot un sagraut mūsu ticību Dievam? Neizdosies…”

Jēzus paātrināja gaitu un, pacēlis rokas pret debesīm, sauca:

“Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara! Tēvs, ņem mani atpakaļ, jo es esmu šeit ieradies par agru… bet varbūt par vēlu…”

Pavērās debesis, un Dievs ierāva pakritušo un raudošo Jēzu pie sevis. Tikpat ātri tās aizvērās. Un atkal nebija ne gaismu, ne zibeņu un baltu putnu. Televīzijas darbinieki tikai noplātīja rokas un turpināja filmēt trakojošo pūli, sacīdami:

“Te vismaz sanāks kāds sensacionāls materiāls ziņām.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form