close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ir vēl paagrs rīts. Gar netīrajiem, oranžajiem aizkariem, kas uzvērti uz balta elektrības vada, kurš aptīts ap aplodā iedzītu naglu, istabā lien pelēcīga ziemas rīta gaisma. Aizdurvē novietotā gultā guļ pusaudzis. Viņš zina, ka viņa vārds ir Ēriks. No virtuves atlido vienmērīgi klauvējieni, kas liek ietrīcēties plānajām mājas sienām. Šīs skaņas atmodina Ēriku, bet viņš vēl necenšas atvērt acis un lekt laukā no gultas, lai ietu un skatītos, kas tas tur ir par agro rīta trokšņotāju. Viņam tas jau ir skaidrs – tur mamma, pirmā pamodusies, nikni ar neasu cirvi cenšas saskaldīt egļu šķilas smalkos skaliņos. Malkas pagale negrib īsti turēties vertikālā stāvoklī, jo tajā vietā, kur tā tiek sadalīta smalkos un ēteriski smaržojošos gabaliņos, grīdā no cirvja cirtieniem ir izveidojušies dažāda dziļuma padziļinājumi. Pie tam pēc katra trešā cirtiena cirvis ir gatavs noslīdēt no kāta un aizlidot iepriekš nenosakāmā virzienā. Kas notiks tālāk? Arī tas Ērikam jau sen ir skaidrs – mamma no plītsapakšas izvilks pāris slapjas malkas pagales, atvērs čīkstošās plīts durvis, pieturot tās ar otru roku, lai, stipri raujot, neizkristu ar māliem salipinātie podiņi, un noliks tās plītī gar ārējām malām. Tad atvērs durvis, kas ved uz istabu, aizies pie grāmatu skapja un meklēs kādu avīzi, ar kuru aizdegt saskaldītos skaliņus. Izmeklējusies pa apakšējiem plauktiem, kuros viņa neko neatradīs, mamma paņems no augšējā plaukta pirmo grāmatu, kas tajā mirklī šķitīs nevajadzīga, un izraus pāris lapas. Tad ar blīkšķi aizcirtīs stiklotās skapja durvis un dosies atpakaļ uz virtuvi, lai liktu pārpasaulīgās gudrības starp mitrajām malkas pagalēm. Pēc tam pa virsu skaliņus, vēl pāris šķilas un uguni. Iesākumā uguns negribēs ķerties klāt slapjajām malkas pagalēm, tāpēc mamma notupsies uz ceļiem un, piekampusi pilnas plaušas dūmojošo gaisu, lēni pūtīs uz mazo un vārgo liesmiņu, līdz plīts iekursies. Nē, tā nerūks aiz patikas un nedos mājīgu siltumu, bet lēnām dūmos. Pa saplaisājušo māla podiņu starpu, gar durtiņām un riņķiem neapturami sprauksies kodīgi un pelēcīgi melni dūmu mākoņi. Jau pēc pāris minūtēm pie griestiem piekārtā spuldzīte pazudīs melnajā mutulī un gaisma tikai ar grūtībām spēs izlauzties tai cauri. Tāpēc mamma atvērs ārdurvis, lai dūmi neizkostu acis un būtu, ko elpot. Tikai pēc krietnas stundas tie izklīdīs, un plīts sāks kārtīgi pildīt savas funkcijas.

Ēriks pagriežas gultā uz otriem sāniem. Viņš negrib atvērt acis un skatīties uz savu spilvenu un palaga stūri. Tas nav jau sen mazgāts, noklāts maziem melniem punktiņiem. Viena no vaininiecēm, kura atstāja šos melnumus visās iespējamajās vietās uz veļas, tagad ložņā pa pusaudža kāju un meklē, kur iekost. Laikam naktī vēl nav paēdusi! Ēriks ar strauju rokas kustību mēģina to noķert, bet velti – blusa ir veiklāka. Un mednieku tas nemaz neuztrauc, jo viņš būtu vairāk pārsteigts, ja tas viņam izdotos.

Otrā istabā guļ tēvs. Šajā mājā viņu aizmuguriski sauc par Veco. Tēvs guļ šķērsām pāri visai gultai un skaļi krāc. Šņācieni ik pa mirklim uz kādu laiku pārtrūkst. Tad Ēriks aiztur elpu un uzmanīgi klausās, vai Vecais vēl elpo. Sadzirdējis kārtējo krācienu, atviegloti uzelpo un guļ tālāk. Viņš zina arī to, kas notiek otrajā istabā – tā visa smird pēc lētas kandžas, kuras dvaku izelpo tēvs. Gultas galā atrodas pelnutrauks, kurā atrodas pusizsmēķēti bezfiltra cigarešu gali. Turpat uz gultas gala mētājas saņurcītas drēbes. Vakar tēvs kārtējo reizi no darba pārnāca piedzēries. Iesākumā bija jautrs, bet tad aizsvilās par kaut kādu nenozīmīgu sīkumu, sadusmojās, visus izlamāja, nenoģērbies iekrita gultā, pirms tam pārbaudīdams, vai zem spilvena noliktā kandžas pudele vēl joprojām atrodas drošībā. Pārējie mājinieki gāja cauri istabai uz pirkstu galiņiem, lai neatmodinātu dusošo lauvu. Lēnām un uzmanīgi vēra čīkstošās durvis, tās aiz kliņķa pieceļot. Paēduši vakariņas, visi devās gulēt, bet tikai tad Vecajam atgriezās možums. Viņš atmodās, izvilka no spilvena apakšas pudeli, ierāva vienu šļuku un aicināja savus piecus bērnus pēc kārtas parunāties. Ēriks līda laukā no netīrās segapakšas un drebēdams sēdēja blakus tēva gultai, lai klausītos par to, kā ģimenes galvu cienot un slavējot pa visu pagastu. Miegs vēra ciet acu plakstus, bet par gulēšanu domāt nevarēja. Bija taču svarīgas sarunas! Un tā ar visiem pēc kārtas – plikiem, zosādainiem stilbiem, izspūrušiem matiem un nemazgātām kājām. Ar mammu runāt gan negribēja. Nosauca viņu visos nešķīstajos vārdos un pieprasīja ēst. Gulēja kā karalis, spilvenos atlaidies, rokas aiz galvas aizlicis. Turpat pie gultas uz šūpojošās taburetes, kurai virspusē laukā līda naglas, mamma arī uzlika pietaupītās vakariņas, turētas cepeškrāsni, lai būtu siltas. Vecais paskatījās uz ēdienu, sadusmojās no jauna, paņēma metāla bļodiņu vienā rokā un ar visu saturu trieca pret krāsni. Mamma raudādama aizgāja prom. Uz savu vietu – virtuvi, lai tur sēdētu un caur durvīm noklausītos visu, kas notiek istabā.

Tagad no virtuves atskan jau citas skaņas. Šķind trauki. Mamma tos ņem no nokvēpušā trauku turētāja un liek uz galda. Metāla bļodiņas ir taukainas, iepriekš izmazgātas tikai no iekšpuses un sabuktētas. Ēriks zina, ka viena ir caura un, ejot ēst, jāpasteidzas, lai netiktu caurā bļoda, jo tad visa zupa lēnām iztecēs uz galda, kurš apsegts ar zaļu un sagraizītu vastūku. Un pēc karotēm arī jāskrien, jo uz visu ģimeni to ir tikai piecas. Diviem parasti nākas gaidīt, kamēr pārējie paēd. Šorīt Ēriks par to neuztraucas. Viņš zina, ka mamma viņu nāks un pamodinās pirmo. Lai ēstu brokastis. Jā, brokastis – ceptus kartupeļus! Tā, kā mājās eļļas būs tā pamazāk, tad mamma aiz taupīguma un slinkuma kartupeļus būs izcepusi tikai līdz pusei. Tie būs puszaļi. Daži kartupeļi būs piedeguši melni, jo tiks par vēlu apmaisīti. Pie tam tajos būs grūti atrast kādu gaļas gabaliņu vai pieceptu olu, bet mazu, melnu gruzīšu, kas izlido no plīts gar riņķiem un nosēžas pannā, būs papilnam. Maizes nebūs. Nav taču mājās naudas, un nebūs vēl kādu nedēļu. Lai nebūtu jāēd sausi kartupeļi, tad klāt varēs piedzert pienu. Tikko izslauktu, atnestu no kūts – tā ir tāda celtne pārdesmit soļus no mājas, ieliekošos, cauru jumtu, izpuvušu sienu. Mamma tur no rīta pirms plīts kuršanas iet apkopt lopus – vienīgo govi. Iemet silē sienu un pāris sasalušas bietes. Spainī atnes arī dzert – samazgas, jo govij tās tīri labi smēķē. Pēc tam norauš malā mēslus, sēžas uz soliņa un ņemas slaukt. No tesmeņiem tiek izspaidīti kādi divi vai trīs litri piena un tad šai nodarbei tiek mests miers līdz pusdienas laikam. Puse kūts ir piebāzta ar sapelējušiem salmiem, arī vecais vistu būris ir piedzīts ar tiem pilns. Tas viss ir tādēļ, lai kūts būtu silta, lai tajā varētu glabāt kartupeļus, jo pagrabs iebruka divus gadus atpakaļ un vēl joprojām nav atjaunots. Pa nakti kūti apciemo treknas žurkas. Tās grauž kartupeļus un uzbarojas vēl resnākas. Agrāk, kad turēja arī vistas, ciemos nāca sesks, bet tagad viņš ir aizklejojis citur.

Tēvs vēl guļ. Ēriks nemaz neuztraucas par to, kas notiks tad, kad viņš atmodīsies. Vai atcerēsies vakarnakti? Nožēlos un lūgs piedošanu? Nē! Labākajā gadījumā staigās visu dienu pa māju, klusēs, gulēs un drebošām rokām dzers ledusaukstu ūdeni, ik pa mirklim vaidēdams un pieklibodams. Varbūt arī saģērbsies, uzvilks tās pašas melnās darba drēbes, izlamās mammu un dosies prom uz darba vietu, lai sapelnītu naudu jaunai kandžas pudelei. Tad atgriezīsies mājās un sāks visu no jauna.

Ēriks ceļas augšā. Paņem no gultas gala bikses, kuras staklē pārplēstas, un apģērbj tās. Tad kreklu un džemperi, mammas adītu. Pēc tam zeķes, un visa ģērbšanās operācija ir galā. Lai guļas vietā nepaliktu nekārtība, tad Ēriks paņem segu pie apakšējiem stūriem, paplivina, pakrata un izklāj uz gultas. Palags, lai paliek. To piekārtos vakarā pirms gulētiešanas! Pēc tam pusaudzis bailīgi ver vaļā istabas durvis un klusi slīd uz virtuvi. Degunā sitas pretīga alkohola un nikotīna smaka. Lai tā nebūtu jāieelpo, tad Ēriks liek degunam priekšā džemperi. Iegājis virtuvē, apsveicinās ar mammu. Viņa saka:

“Nāc, nu ieēd kaut ko! Skaties, lai citiem ar’ kaut kas paliek!” Ēriks sniedzas pēc netīrās bļodiņas, izslauka to ar džempera stūri un mēģina no pannas izlasīt labākos kartupeļu gabalus. Pēc tam ilgi meklē starp burkā ievietotām karotēm tīrāko. Dakšiņu jau nav. Ar krūzīti, kurā ieliet pienu, arī ir problēmas – tā vispirms virtuvē jāatrod un tad vēl jāpārslauka, lai pienā nepeldētu dažnedažādi melnumi. Arī mamma ieliek sev bļodiņā kartupeļus un sēstas pie galda. Ēriks pirms apsēšanās pārbauda, vai uz sola, uz kura viņš sēdēs, nav palicis ūdens, kas notecējis gar cinkoto spaini. Pēc tam ķeras pie ēšanas. Sarunas nevedas. Mamma paprasa Ērikam pāris nebūtiskus un ikdienišķus jautājumus, bet dēls nav sevišķi runīgs. Tā arī viņi klusēdami ēd. Un nemaz nerunā par to, kas bija noticis naktī. Abiem tas šķiet tik pierasti, ka nav pat runāšanas vērts.

Kas tad notika? Tēvs bija izgulējies un enerģijas pilns. Izmētājis ēdienu un pa māju šurpu turp iztrenkājis bērnus, ķērās klāt mammas jaunības grēkiem un sāka viņai pārmest vecos, neizdarītos darbus. Mamma, protams, nespēja noturēties, neklusēja un lamājās pretī, tāpēc Vecais pagrāba no krāsns augšas cūku kaujamo dunci un metās mammai virsū, lai noskaidrotu patiesību. Visi pieci bērni bļāva, puspliki kaktiņā ierāvušies un lūdzās, lai atlaiž mammu. Žēlabas saniknojušos milzi neiežēlināja. Viņš tikai draudīgi vicināja nazi un mēģināja noskaidrot nenoskaidrotos jautājumus. Ēriks nenocietās – pagrāba vienu no istabā esošajiem krēsliem, atvēzējās un iesita tēvam pa muguru, kurš aiz pārsteiguma iekrita gultā un kā mēma zivs virināja muti. Ēriks bija pirmoreiz pacēlis roku pret tēvu! Viņš nesaprata, kāpēc tā dara. Pārbijās, uzvilka bikses un basām kājām izskrēja no mājas. Pie debesīm spīdēja spožas zvaigznes, sniegs vizuļoja blāvajā mēness gaismā, bet panikas pārņemtais zēns neko nesaprata – kā apmāts skrēja pa apledojušo ceļu prom arvien tālāk un tālāk no mājām. Pa reizei paslīdēja, pakrita, bet atkal slējās kājās un, neko nedomādams, skrēja tik prom. Izmantojusi izdevību, mamma izskrēja no mājas, paņēmusi līdzi bērnus. Tie priekšnamā ātri apvilka drēbes un apavus un devās laukā aukstajā ziemas naktī. Pat suns nāca līdz! Negribēja palikt virtuvē. Mamma trieca pārējos bērnus meklēt Ēriku. Vecākajam dēlam lika iet pie akas un skatīties, vai Ēriks nav ielēcis tajā – meta iekšā spaini un ar garu kārti, kas agrāk augstu debesīs pacēla televīzijas antenu, bakstīja akas dibenu. Nē! Tur neviena neatrada. Meklētais vēl joprojām skrēja, tikai šoreiz pretējā virzienā – atpakaļ uz māju. Aukstums paveica savu, kājas sala, tāpēc nācās vien atgriezties mājā. Mamma jau sagaidīja raudošo dēlu, mierināja, bet vārdiem nebija lielas nozīmes. Vēlreiz klusi ielavījās priekšnamā, sameklēja zābakus un virsjaku. Jā! Tagad jau vajadzēja būt siltāk! Pēc tam bērni staigāja apkārt mājai, ik pa mirklim atskatīdamies uz istabas logu, kurā spīdēja gaisma. Nē, viņi nedomāja par mājām un mājīgumu – viņi gaidīja, kad tēvs aizmigs, gaidīja, kad varēs klusi iezagties istabā un likties uz auss, lai izgulētos. Rīt taču būs brīvdiena! Būs jauna diena ar jaunām iecerēm, cerībām un sapņiem!

Mamma paēd brokastis un ceļas no galda augšā. Ēriks vēl joprojām ēd un klausās mammas runās:

“Jāiet un jāceļ augšā pārējie. Ir taču jau diena! Vajag atvilkt no meža kādu malkas pagali. Šorīt sadedzināju pēdējo… Malkas šķūnis stāv tukšs… Siens arī jāsanes, mēsli nav mesti veselu nedēļu. Es vēl gribēju paspēt uz baznīcu. Palūgt Dievu…”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form