Kur debesis ņem tik daudz nevainīga maiguma?
Sniga...jau kuro dienu...? Elists neskaitīja (jo viņš ne[rata skaitīt). Viņš sēdēja bēniņos un klusi dievināja sniegu. Te nedzirdēja, kā pagalmā klaigā nokrišņu nogurdinātās sētnieces. Te bija klusi un mazliet vēss. Caur sniegu varēja redzēt kādas baznīcas izgaismoto krustu. Elists lūdzās: „Sniegs MANS, kas biji debesīs...” Transports tik tikko kustējās. Sniga...sniga...sniga...Elists gaidīja. Ja viņš prastu skaitīt, varbūt tas nebūtu tik nejauki, bet tagad viņam likās, ka minūtes sastājušās ap viņu lokiem un lielas, draudīgas stundas dzeguzēm rokās tikšķ uzmācīgāk par pilošu krānu. Elistam bija bāla seja un gaišas acis. Viņš redzēja augstāk par skatlogiem, augstāk par televizoru, augstāk nekā citi bērni redz. Viņš skatījās debesīs pa mansarda logu. Tur dzima sniegs. Saka, ja audzināt bērnu netradicionāli organizētā telpā, citiem vārdiem sakot, ne dzīvoklī-kastītē, tad izaugs ļoti interesanta personība. Es gan neatceros, kas parasti tā saka – mākslinieki vai bomži, bet Elists dzīvo bēniņos.
Viņš bija citur...agrāk bija...bija viens no tiem, kas, ieslēgti vagonu augšējos plauktos, tiek vesti pretī bezcerībai (spuldzes pārdegšanas aculiecinieki). Bet Elists bija šāvis uz auklīti no plastmasas pistoles. „Tu esi teroriste! Tu esi binLadens! Tu esi beigta!” Un visi bija neizsakāmi priecīgi, kad viņam atradās audžuvecāki. Bet bērnunamos bērnus joprojām tin autiņos un māca staigāt. Viņi aug, spēlējoties zem zemiem griestiem. Tur bērniem ir neparastas acis...taču neilgi.
„Vai ziemā pīlēm iesalst ledū kājas?” viņš jautā savam rotaļu lācītim. „Vai tās var aizplivināties bez kājām?” (viņš nesaka aizlidot) Lācītis klusē. Jo tam ir aizšūta mute, viņa stikla pogu acīs ir neizpratne un bērnišķīgs mulsums. Kāpēc Elists domā par tik nežēlīgām lietām?
No fotogrāfijas smaida Freija. Nē, viņai nav Džokondas smaids. Viņai ir Freijas smaids – tukšs un auksts, piesātināts ar čella rūgtumu. (Pats instruments uz graciozas kājiņas stāv piesliets pret krēslu. Lociņš dreb par stīgām – vai tām nekaitēs istabas vēsums un mitrums?) Freija mīl Elistu, jo viņi ir līdzīgi, viņiem ir 16 gadu starpība. Starpība, kas neeksistē. Elists neprot skaitīt. Freija negrib... Dažreiz viņa vakaros dedzina sveces un kvēpina vīraku, un spēlē čellu, Elists sastingst kā tramīgs zvēriņš un iesūc Freijas noskaņojumu. Pelēkas acis un bāla āda. Viņi ir līdzīgi. Freija nejautātu, kāpēc viņš domās iesaldē pīles kanāla ledū.
Viņš gaida, bet Pēterburgas vilciens kavē par pusstundu. Freija ies mājās kājām, bridīs pa kupenām, neskatīdamās laika monumentā – pulkstenī.
Logus aizvelk sniegs, un Elists, pakāpies uz ķebļa, piespiež sejiņu stiklam...vēss. Vai bēniņos var izaudzināt cilvēku? Sociālās aprūpes dienesta darbiniece ieteica ātrāk pārvākties...Viņa naktīs guļ zem zemiem griestiem.
Elistam ir alerģija pret dzīvniekiem un astma. Viņam ir trīs gadi un mans uzvārds, un Freijas spītība. Viņš ir gudrs bērns.
Es pagriežu radiatora ventili par vienu iedaļu. Tomēr ir pārāk vēss. Durvis rezonē klauvējienu...mēģina atradināt mani no fizikas. „Freija atnesa sniegu!” Es dzirdu Elista balstiņu skanam no gaiteņa. Nez kāpēc iedomājos Freijas slapjo kažoku, kas žūs ilgi un odīs pēc mitruma. Elists ieskrien virtuvē, viņam rokās ir stikla bumba – iekšā sēž skumjš sunītis un apsnieg, ja bumbu sakrata. Mazās roķeles saspiedušas dāvanu, sajūsmas pilnās acis meklē atsaucību manējās. „Skaisti,” es nosaku. Es pēkšņi jūtos kā bērns, kam nav atrasti audžuvecāki, tik skumjš ir tas sunītis...
Freija pieskaras manām lūpām ar aukstiem, aukstiem pirkstiem un saka: „Sandris ir miris.” Sandris bija viņas draugs, viņu notrieca mašīna...muļķīga un bezjēdzīga nāve, es nodomāju. Viņai ir sniega pilni mati. Tagad jau ūdens...Tie smaržo pēc ziemas. Pēc tās ziemas, kuras sniegs Elistam svēts, kurā aizgāja Sandris, kurā es jūtos kā pazudis un apsnieg sunītis...