close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Puika izvilka no virtuves skapja katlu, kurš, viņaprāt, bija vislielākais. Nebaidīdamies no trokšņa, kas varētu uzmodināt māti un vīrieti, kuru viņš domās mēdza dēvēt par TO, Puika izņēma no katla netīros, ar ēdiena atliekām apkaltušos traukus.

Katls, par brīnumu, bija tīrs....

Puika nebaidījās, ka māte un TAS pamodīsies no trauku šķindoņas, jo viņi atkal bija piedzērušies. Kā parasti...

TAS šeit dzīvoja jau kādus trīs mēnešus. Puika mēģināja atcerēties, kad TAS īsti bija ieradies, bet nevarēja atminēties, kas tā bija par dienu.

Tā bija diena, kā visas iepriekšējās... Un tas arī nebija svarīgi, jo TIE nāca un gāja. Tikai citi TIE nesita māti tik stipri. Bija tādi, kas nesita vispār, bet māte, nez kāpēc, ar tiem dzīvoja kopā visīsākos laika brīžus.

Māte gulēja savā gultā, tālākajā istabā, un miegā raudāja un kaut kam , kaut ko lūdza. Tā puikam, vismaz šķita.

TAS gulēja Puikas gultā, ar vaļēju muti skaļi gārgdams (kāds riebīgs vārds - gārgdams). Tā TAS darīja vienmēr, kad bija piedzēries. Tikai divas reizes viņš negārdza. Tās bija tās divas (varbūt trīs..?) reizes, kad TAS nebija “bez sajēgas”. Puika nezināja, kāpēc tā, bet tās divas reizes TAS tiešām nebija tāds kā parasti. TAS nesita māti. Laikam, nedzēris nevarēja...

Vai negribēja?

Šonakt Puikas galvā domas skrēja kā molekulas verdošā ūdenī. Šovakar notikušais piešķīra tām vēl nebijušu ātrumu. Asinis...

Asinis bija tas, ko Puika nevēlējās redzēt NEKAD. Asinis pat iztēlē radīja nepārvaramu riebumu. Katrs skats ar asinīm, izraisīja vemšanu. Asinis katru vakaru...

Un vemšana arī.

Arī šovakar vajadzēja vemt. TAS atkal māti sita. Kā ierasts... Tikai šovakar asinis mātei tecēja no auss. Pirmo reizi Puika redzēja kā asinis tek no auss. Un tas bija divtik šķebinoši.

Māte raudāja, bet TAS, pēc brīža, nomierinājies, mātei teica, ka tā nu gluži neesot gribējis, kaut arī viņa esot pelnījusi, ka viņu nosit.

Tāds bija parastais veids kā TAS mēdza atvainoties.

Bet Puika vēma...

Šķita, ka naids pret TO ir piepildījis visu ķermeni – no papēžiem līdz pat mēles pamatnei. Šķita, ka naidu varēs izvemt. Tikai nebija īsti ko, jo fiziski naidu izvemt neizdevās. Nācās dzert ūdeni un vemt to... Likās, ka izvemjas TAS.

Tagad bija dzirdamas tikai abu – mātes un TĀ miegā dvestās skaņas.

Puika katlu uzlika uz plīts. Ar veco, zilo krūzi salēja katlā ūdeni. Tad uzrāva sērkociņu un aizdedzināja gāzes degli zem katla. Apsēdies pie galda, uz kura bija smirdīgas žāvētu reņģu atliekas viņš vēlreiz uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja turpat, starp ēdiena atliekām atrasto, pa pusei nosmēķēto, mazliet miklo cigaretes galu.

Gribējās ēst, bet stipri šaudīgās domas un tikpat stipri pieņemtais lēmums smadzenēs neatstāja vietu tam, lai varētu domāt par to, kā remdēt izsalkumu. Patiesībā tāpat jau nekā nebija ko ēst. Šodien māte un TAS bija dzēruši bez uzkošanas. Laikam pietrūka naudas...

...

Puika savā prātā uzskaitīja veidus, kā cilvēks var nomirt... bez asinīm. Īpaši daudz jau nekas nenāca prātā. Tik vien, kā nāve no slimības, noslīkšana, pakāršanās un vēl šis - pēdējais veids, kurš nedeva Puikam mieru. Šādi mirst ilgi, bet bez asinīm. Tas bija dzirdēts ne reizi vien. Un nomirst slimnīcā, ne mājās. Tas labi. Nebūs jāredz...

Rūpīgi aptinis vienu katla rokturi ar netīro virtuves dvieli, bet otru ar trauku lupatu, Puika nocēla katlu ar verdošo ūdeni no plīts.

Katls bija smags, tādēļ nācās to nolikt uz grīdas un uzmanīgi ar zilo krūzi nosmelt daļu ūdens, izlejot to emaljētajā, apdauzītajā, vairs ne baltajā izlietnē. Tvaiki dedzināja roku...

Nu jau katlu varēja pacelt. Tomēr viegls tas nebija. Nācās kustēties žigli, lai varētu paspēt to aiznest līdz savai gultai. Ejot, tvaiki sitās sejā, bet Puika to nejuta. Sasprindzinājis pēdējos spēkus, kuri nez no kurienes bija pieplūduši papildus, Puika pacēla katlu virs gulošā TĀ un, ne mirkli nešaubīdamies izlēja verdošo ūdeni.

Gārgšana apklusa. Likās, ka paiet mūžība... un acumirklis vienlaicīgi...

Šī skaņa (par kliedzienu to nevar nosaukt) lika iedomāties ka ar TĀ muti rēc elles pavēlnieks. Šķita, ka visi iespējamie skaņu toņi pārvērtušies vienā – kopīgā...drausmīgā, īsā simfonijā. Vēl mirklis un mūžība pagāja, kad Puika saņēma paša zemapziņā gaidīto... GANDARIIJUMU.

Un ASINIS tumšā tērcītē sūcās no Puikas nekustīgo lūpu kaktiņa...

Puika atvēra acis. Bija kļuvis vēss.

Palūkojās uz nodzisušo cigaretes galu... uz katlu, kurā vārījās ūdens un stingri nolēma – šodien tēja, bet rīt TAS...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form