Kā rīta rasas veldzēts zāles stiebrs

Uz tikko pamodušās zemes

Jūtos es – tik tīrs un liegs,

Pār mani plešas zila, skaidra debess.


Kā priekšpusdienas kvēlojošā saule

Pirms dienas gājuma zenīta

Jūtos es – tik ideju pilns;

Rit mana dzīve, godkārības dzīta.


Kā pusdienlaika īsā ēna,

Slēpjoties no tiešiem saules stariem,

Jūtos es – pusdiena nostaigāta,

No augšas noskatos uz sīko ļaužu bariem.


Kā vakarpuses izstiepusies ēna

Vēl nopakaļus velkas mūžs.

Tā aiziet dzīve bezjēdzīga, lēna –

Ikviens par aizaidu tārpiem beigu beigās kļūs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit