Karpačo izgudrotāja gods pienākas Venēcijas Marry’s Bar īpašniekam. Jau iepriekš minētajā 1950.gadā Venēcijā bija sarīkota neliela, tur dzimušā gleznotāja Vittore Carpaccio darbu izstāde, un, pateicoties šim notikumam, gandrīz aizmirstībā grimušā mākslinieka vārds atdzīvojās pavisam citā, daudz praktiskākā dzīves jomā.
Lieta tāda, ka viena no šī krodziņa „vērtīgākajām” klientēm, kāda bagāta komtese, atzinās, ka būs spiesta vairākas nedēļas iet krodziņam apkārt ar lielu līkumu, jo ārsts viņai noteicis stingru diētu, kurā galvenais norādījums skan šādi – nekādā ziņā neēst neko vārītu, it sevišķi jau nu gaļu ne. Tā kā komtese mēdza katru dienu pusdienot tieši šajā krodziņā, tad saimnieks saprata – tas būs pamatīgs robs viņa budžetā, un to nu viņš nekādi negribēja pieļaut. Ilgi nedomājis, viņš paziņoja cienījamajai viešņai, ka diēta nu gan neesot nekāda problēma un viņš jau nu gan zināšot, ko par spīti visiem aizliegumiem celt komtesei galdā. Lai tikai pusstundu uzgaidot.
Pēc pusstundas saimnieks iepeldēja ēdamtelpā ar lielu šķīvi rokā. Uz tā greznojās neticami plāni sagrieztas jēlas gaļas šķēlītes – tādas, ka gandrīz vai cauri spīd. Tās bija izklātas vēdekļa formā un pasniegtas ar balto mērci un vairāku šķirņu sinepēm. To visu ieskāva smalki sagriezti dārzeņi sarkanos un baltos toņos.
Komtese bija sajūsmā par šādu risinājumu un, saprotams, gribēja zināt, kā šo ēdienu sauc. Meklēdams izeju no kutelīgās situācijas, krodzinieks pavērās apkārt un viņa skatiens atdūrās pret plakātu ar Carpaccio gleznu baltos un sarkanos toņos. Atbilde bija rokā! Liellopu gaļas karpačo!
Kopš tā laika par karpačo pamatrecepti uzskata ļoti, ļoti plāni sagrieztas liellopu gaļas šķēlītes, kas īsu brīdi marinētas vai apslacītas ar etiķa, eļļas un garšaugu mērci. Šķēlītes parasti pasniedz ar kaperiem un anšovu filejām. Taču šai receptei ir neskaitāmi varianti, tomēr strikti jāievēro viens noteikums – pamatproduktam jābūt sagrieztam ārkārtīgi plānās šķēlītēs – tā lai tās burtiski izkustu uz mēles.
Izsmalcināti gardēži mīļuprāt atbalsta teoriju par to, ka karpačo ir Vidusjūras meistaru atbilde japāņu smalkgriezumu tradīcijām kulinārijā. Radoši pavāri karpačo rada ne tikai no liellopu, bet arī no jēra un vistas gaļas, ne tikai no jēlas, bet arī no vārītas un ceptas filejas. Ļoti iecienīti ir arī zivju karpačo, gatavots no laša, foreles, stores. Savukārt veģetāriešiem tiek piedāvāti dažnedažādi dārzeņu karpačo. Punktu uz i parasti uzliek atbilstošas mērcītes, bet patiesībā karpačo vislabāk garšo, ja to pārkaisa ar svaigi maltiem pipariem un apslaka ar citrona sulu vai kādu citu, garšas ziņā līdzīgu marinādi.
Siera karpačo
1. Sieru saēvelē ļoti plānās šķēlītēs un kārto uz lēzena šķīvja. Pipariem notecina lieko šķidrumu un graudiņus pārkaisa sieram.
2. Etiķi sakuļ ar eļļu un apslaka sieru.
Karpačo garšo vēl labāk, ja izmanto vairāku šķirņu cietos sierus. Savukārt marinētos piparus var aizstāt ar kaperiem, kā arī ar sakapātiem lazdu riekstiem vai valriekstiem.