Mēs satikāmies karstā vasaras dienā apmēram pirms 4 gadiem. Bijām jau kādu laiku sarakstījušies ar e-mailiem un nolēmām, ka IR JĀREDZ! Ejot uz tikšanos man nedaudz drebēja kājas, jutos pārbijusies, neveikla un sasvīdusi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Galu galā tas nebija nekāds joks – priekšzīmīga sieva un māte kaut kādu neprātīgu impulsu vadīta iet satikt cilvēku (vīrieti!!!!) par kuru zina tikai to, kā viņu sauc, cik vecs, cik garš un cik smags. Bija dažas bildes, bet tās neatainoja realitāti savas sliktās kvalitātes dēļ.

Tā nu es ar smagu sirdi, kā noziegumu veicot, bet vienlaikus ziņkāres pārņemta, vilkos uz sarunāto tikšanās vietu. Es tai mirklī nedomāju, ka tas varētu arī nebeigties tikai ar vienu randiņu. Vieglprātība n-tajā pakāpē!

Un tagad visu pēc kārtas. Kā pa miglu nokļuvu līdz kafejnīcai un attapos, ka stāvu viņam priekšā. Apsēdos, jūtu – rokas dreb un pasūtīto kafijas tasīti būtu labāk neaiztikt. Sākām runāt kaut ko maznozīmīgu – draugi, hobiji, dzīvnieki, laika apstākļi.

Viņa acis mani burtiski apēda un izģērba turpat uz vietas. Riskēju iedzert kafiju, bet rokas turpināja drebēt. Es nesapratu vai viņš man patīk vai ne. Drīzāk jau ne. Matu krāsa ne tā, deguns par liels, mute neizteiksmīga…vienīgi acis fascinēja. Spriedze pieauga, kad sarunas temats pārgāja uz vīrieša un sievietes attiecībām. Mana vienīgā vēlēšanās bija – ātrāk prom! Kad šķīrāmies, tad laikam jau aizmetos prom tādā ātrumā, ka tas tika ievērots, jo vēstulē, kuru pēc tam saņēmu bija rakstīts: “tu no manis aizbēgi!” Elpu ievilku tikai jau sēžot savā ierastajā darba krēslā. Kaut kas kņudināja sirdi un ar interesi vēru vaļā pasta kastīti. Lasot man veltītās rindas reiba galva. Pēkšņi sapratu, ka GRIBU viņu redzēt vēl…..un ne tikai redzēt.

Vienojāmies par nākamo tikšanos un tad arī TAS notika. To ir grūti aprakstīt, jo man šķiet banāli tie bulvāru romāni, kuros smalki tiek atainotas intīmas attiecības starp vīrieti un sievieti. Bez tam es biju pārāk satraukta un nobijusies no savas uzdrīkstēšanās, lai visu atcerētos. Atmiņā palikušas viņa acis, rokas un maigā balss, kas kaut ko čukstēja ausī. Un vēl - mana nespēja kontrolēt situāciju. Tīrais ārprāts justies kā tādai ļenganai un bezveidīgai medūzai un drebēt kā apšu lapai zarā. Pirmais ne pārāk labais iespaids, kas radās kafejnīcā, bija pazudis, un es redzēju tikai viņa tumšās acis un jutu, ka lūpas meklē manējās.

Tā tas turpinājās vairākus gadus. Mēs satikāmies reizi vai vairākas nedēļā. Viņam tas bija sekss ar sievieti, kura ir jauka, simpātiska, bet ne vairāk. Man tā bija virzīšanās uz bezdibeņa pusi. Pārstāja eksistēt citas vērtības - darbs, ģimene, bērni….tas viss atvirzījās otrajā plānā. Tie bija nepārtraukti “gaidīšanas svētki”. No vienas reizes līdz otrai. Tikai tagad apjaušu, cik tuvu es biju pilnīgam savas personīgās dzīves kraham. Viens viņa vārds, un es visu būtu pametusi un steigusies pie viņa. Atkarība no šī vīrieša bija pieņēmusi apmērus, kas jau sāka izpausties kā depresija tai laikā, kad viņu neredzēju.

Un tad kaut kas pārtrūka. No sarunām tapa skaidrs, ka es nebūt neesmu viņam vienīgā. Iespējams, ka šāda auksta ūdens šalts palīdzēja. Pamazām sāku atlabt no trakuma, kas bija pārņēmis. Iesākumā ievēroju, ka viņa augums nemaz nav pati pilnība, lai neteiktu, ka diezgan vārgulīgs. Temati, par kuriem runāja, bija patapināti no literatūras, idejas nebija svaigas – atkārtojās. Tikšanās reizes kļuva vienmuļas un darbības iepriekšparedzamas. Pamazām tās pārvērtās par ātru “darījuma” nokārtošanu. Patreiz ar skaidru prātu paraugoties uz bijušo domāju, cik viegli ir aptīt ap pirkstu sievieti. Man ir pagrūti spriest vai viņam tas kaut vai uz īsu brīdi bija nopietni. Ja pēc pirmās tikšanās reizes nebūtu pienākušas kaislīgās vēstules, kurās tika gandrīz vai apdziedāti visi mani jaukumi, diez vai turpinājums būtu bijis. Laikam jau biju izslāpusi pēc šādiem vārdiem. Sievietes taču mīl ar ausīm.

Tā kā lasītāji mīl pabeigtus darbus, tad epilogā - viņš (neraugoties uz to, ka ir precējies) turpina tādu pat tauriņa deju no vienas sievietes pie otras un, acīmredzot, jūtas laimīgs. Uz ielas satiekoties, mēs pieklājīgi sasveicināmies un bez pieņemtā, ikdienišķā jautājuma “kā sviežas?” aizejam katrs uz savu pusi. Es jūtos kā labu “terapijas kursu” saņēmusi – man nav nekādas nožēlas par notikušo un uzskatu, ka tas bija tā vērts. Dzīvē viss ir jāizbauda – gan prieks, gan sāpes. Iespējams, ka kāds aprādīs: “kā tad ar uzticību?” Lai arī tas šķistu absurdi, bet es vēl joprojām mīlu savu vīru, pat vairāk kā agrāk. Ir tāds teiciens: “ja tev liekas, ka ir slikta dzīve, ieved kazu istabā”. Vai mīļāko var uzskatīt par “kazu”, tas jālemj katram pašam.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form