close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ar Līgu iepazinos pierastajā veidā. Internetā. Pēc neilgas un visai laiskas apmaiņas ar vēstulītēm nolēmām satikties “dzīvajā” – lai saprastu, turpināt vai neturpināt, un lieki netērētu laiku. Izdevību nevajadzēja ilgi gaidīt – Līga bija iebraukusi Rīgā darba darīšanās, mēs sazvanījāmies un norunājām uz pusstundiņu satikties “Coffee Nation”. Ieraugot Līgu, pirmajā brīdī mazliet samulsu – savā slinkumā nebiju pārlasījis mūsu saraksti, un arī iepriekš pilnīgi palaidu garām to, ka Līga par mani ir gadus astoņus – deviņus vecāka. Un tieši tā arī izskatījās... Nez kādēļ atcerējos, kā viena mana paziņa mēdza “atšūt” par sevi stipri jaunākus pielūdzējus – ar vārdiem “Nu, dēls, ko ta’ tu gribi? To sesku, vai?! Še kur, tepat kaut kur nupat vēl bija…” Nostrādāja simtprocentīgi.

Taču Līgai, kā izrādījās, mūsu gadu starpība nebija pārsteigums – viņai, pašas vārdiem, sava vecuma vīrieši liekoties garlaicīgi un iesūnojuši. Arī es nomierinājos – ne jau cepetis man no viņas jāgatavo. Savukārt visā pārējā viņas vecuma sievietes ir pārākas – zina, ko, cik un kā grib, “visinteresantākajā” brīdī nelec no gultas ar vārdiem “es vēl gribu dejot!”, un ik reizi izbauda tā, it kā tā varētu būt pēdējā. Turklāt pēc tam ar viņām ir, par ko parunāt. Arī Līga izrādījās interesanta sarunu biedrene, drīz šķitām viens otram kā seni paziņas. Nemanot paskrēja gandrīz stunda, mūs abus sauca darbi, bet gribējās vēl. Viņas valšķīgais skatiens meta spirkstītes, aicināja un solīja, modinot kaut kur saules pinumā tīkamu kņudoņu. Šķīrāmies ar ilgu, mīkstu un dāsnu skūpstu, nolēmuši pa īstam satikties jau tās pašas nedēļas nogalē. Viņas teritorijā.

***

Kamēr autobuss nonāca galā, tajā bija palicis vairs tikai nepilns desmits pasažieru. Ziemas diena strauji tuvojās vakaram, ēnas stiepās garas un zilganas. Pēc dubļaini pelēkās un trokšņainās Rīgas tālā Ziemeļvidzemes mazpilsēta šķita neparasti klusa un balta; gaiss tāds dzidri auksts, skanīgs un ar gluži sajūtamu tīrības garšu. Uz brīdi pārņēma tāda kā nerealitātes sajūta – šķita, ka esmu nonācis pasakā, Sniega karalienes ciematiņā.

Līga mani jau gaidīja un vedināja uz mašīnu. Ķiršu krāsas “Opel”, ar uzrakstu “Jubilee”.

- Interesanti, - pie sevis nosmaidīju, - kas gan tā varētu būt par jubileju? Man tajā laikā droši vien bija gadi piecpadsmit…

Kamēr Līga vadīja mašīnu ārā no pilsētas, iesānis vēroju sievieti. Šeit viņa bija pilnīgi pārvērtusies – kļuvusi tāda kā jaunāka, enerģijas pārpilna, saimniece pār vidi un notikumiem… Brauca gandrīz vai pārgalvīgi, klusēdama, ar tikko jaušamu smaidu viegli pavērtajās lūpās.

Nemanāmi sabiezējusī krēsla lieliem, mīkstiem kunkuļiem līda ārā no krūmiem uz ceļa, no dzeltenīgās starmešu gaismas gan tā kā paraudamās atpakaļ, lai, mašīnai pabraucot garām, aiz tās sakļautos kā tumša, necaurredzama, gandrīz taustāma siena. Pie mājām piebraucot, bija jau nakts. Pacēlis acis, ieraudzīju zvaigznes. Ilgi dzīvojot Rīgā, biju jau aizmirsis, kā izskatās dzidra, zvaigžņota nakts, kuru netraucē gaisma no māju logiem, reklāmām un auto starmešiem.

Līga mani atstāja viesistabā, palūgusi mazliet pakavēties. Nekur jau jāsteidzas nebija – priekšā visa nedēļas nogale, tāpēc ar interesi sāku pētīt, kur esmu nonācis. Istaba bija iekārtota tā, kā to mēdza darīt vidēji turīgi ļaudis pirms gadiem divdesmit. Uz grīdas un pie sienas – tepiķi Āzijas ornamentos, nu jau krietni pabalojuši, sekcijā – dažādu autoru kopotie raksti, droši vien ne reizes neatvērti, kristāla glāzes, porcelāna šķīvji ar zīmējumu… Uz žurnālgaldiņa, pārsegta ar cakainu sedziņu, sarindoti zilonīši, cits par citu mazāks, gatavoti no nenosakāma, akmenim līdzīga, smaga materiāla. Augšā uz sekcijas – kārbas no sadzīves tehnikas – fēna, gludekļa un kafijas automāta, ar uzrakstiem “Solac” un “Philips”; klusībā nosmaidīju, jo biju jau aizmirsis, ka arī importa preču iepakojums kādreiz šķita kaut kas šiks, īpašnieka turību un stāvokli apliecinošs. Savukārt citas pazīmes – atlupušas tapešu malas, ar līmlentu pie sienas piestiprināti fotogrāfiju rāmīši – liecināja, ka šajās mājās ilgi nav bijis saimniecisku vīrieša roku…

Pagāja droši vien krietna pusstunda, līdz manus vērojumus pārtrauca durvju vēršanās. Bet, man par pārsteigumu, Līgas vietā istabā ienāca stipri vecāka, taču acīmredzami spēka pilna, valdonīga izskata sieviete – pēc visa spriežot, Līgas māte. Nevarētu teikt, ka pārsteigums bija patīkams – līdz tam domāju, ka mājā būsim divatā. Tomēr ātri noorientējos jaunajā situācijā un biju gatavs tēlot labi audzinātu, kārtīgu vīrieti, tādu, kāds varētu atbilst šīs istabas iekārtojumam.

- Nu, labsvakars, - viņa ierunājās. – Gribēju paskatīties uz jauno znotiņu. – Par spīti maniem centieniem slēpt pārsteigumu, zem sievietes skatiena jutos kā rentgenā, īpaši, kad viņa ar uzsvērtu ironiju izrunāja vārdu “znotiņš”.

- Daudz jau tevi nerīpelēšu, - sieviete turpināja. – Bet mūslaikā bija pieņemts pirms tās lietas vecākiem roku lūgt. Lai jau ir man meita drusku tāda svička, bet slanckāšanos savās mājās necietīšu. Tad kā būs, a? Un neblenz uz mani ar tādu sašķērmēj’šu aci…! Sapratu, ka tā visa ir tikai spēle. Atlika spēlēt līdzi. Vai man grūti! Pieliku labo roku pie sirds, viegli paklanījos un iespējami īstākā balsī teicu:
- Lūdzu Jūsu meitas roku!
Taču izrādījās, ka ar to manas mocības nav beigušās…
- Kuru, labo vai kreiso? – vecā ragana mani turpināja tincināt.
- Kreiso! – atbildēju, padomājis, ka šis ir tāds “kreiss gājiens” un kreisā roka būs īsti piestāvīga.
- Ja jau kreiso, tad kreiso. Gaid’! Dabūs! – sieviete strupi noteica un izgāja no istabas.

Atkal paliku gaidot, nu jau sabojātā noskaņojumā, klusībā pukodamies uz Līgu, ka viņa mani atstājusi saplosīšanai. Zem tanka pagrūdusi… Pēc brīža vērās istabas durvis un istabā vēlreiz ienāca vecā sieviete. Nē, drīzāk iedrāzās, neparasti strauji priekš viņas gadiem…
-Še! – viņa man iespieda rokās iegarenu, pamīkstu priekšmetu.
Paskatījies uz to, es pēkšņi sajutos kā nereālā murgā. Tā patiešām bija sievietes roka – zilgani bāla, vēl viegli sulojoša cirtuma vietā.
– Kreisā.- es automātiski nokonstatēju, nez kādēļ domās to piemērījis sev.
Ar acīm meklēju, kur to nolikt. Vecā laikam bija pamanījusi, ka gribu no dāvanas atbrīvoties.
- Kas tad nu?! Pats taču prasīji. Vai ta’ nav laba? Ņem, ņem! – sanāks ķopķēze. Mājā droši vien bērni tēvu gaida… - sievietes balss bija mainījusies, tā sasaistīja gribu un lika pakļauties.
- Varbūt vēl kaut ko? Par piemēru, akniņas. Ņemiet, jaunais cilvēk, pavisam svaigas, vēl gluži siltas… - viņa ar savu intonāciju parodēja pārdevējas Centrāltirgus gaļas paviljonā. Nez no kurienes viņas rokās parādījās emaljēta bleķa bļodiņa ar aknām, kuras viņa lietišķi paspaidīja ar īkšķi, demonstrējot, cik tās svaigas… Neatceros, kā izskrēju no mājas. Taču biju pamanījies pat virsdrēbes uzvilkt. Par tālāko atmiņā palikušas tikai atsevišķas izgaismotas epizodes. Klupdams brienu pa lauku, sniegs pāri ceļiem. Laužos cauri krūmiem, kas plosa drēbes un cērtas sejā. Paklūpu grāvī. Sniegs salien piedurknēs. Ceļš. Vienkārši eju. Ilgi eju. Mašīna ar padzīvojušu vīru pie stūres. Esmu izsēdināts kaut kādā lielākā krustojumā. Auksts. Drebuļi krata. Vēl viena mašīna. Mašīnā divi krievu jaunieši. Brauciens kādu stundu. Valmieras autoosta. Agrs rīts. Pirmais autobuss uz Rīgu. Nez kādēļ viena uzmācīga doma – “turpmāk būšu veģetārietis”.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form