I

Baro mūs labi. Trīs ēdieni dienā, pie tam otro var izvēlēties - veģetāru vai nē. Ēdiens tiek pasniegts silts un vienmēr laikā – precīzi 13.00. Putukrējuma norma saldajā tiek nevis vienkārši ielikta, bet izveido glītu gliemežnīcveida piramīdiņu. Avīzes saņemam ar trīs dienu nokavēšanos, taču ikdienas, izņemot trešdienu, pie tam neviens nespiež lasīt “Dienu”, ja tuvāka “Neatkarīgā”, un otrādi. Sestdienās mūs uzrunā kapelāns un pēc meses viņš vēl mēdz uzkavēties bibliotēkā atbildot uz mūsu jautājumiem. Lieldienās tiekam pie pusotras glāzes sarkanvīna un 18. novembrī – pie diviem cigāriem un jaunām pidžamām ar valsts ģerboni. Kā jau teicu, baro mūs labi.

Tomēr, šķiet, ka viņi kaut ko slēpj. Arvo no sagādes uzskata, ka viņi slēpj jaunās pidžamas, un, ka neatkarības dienā mums tiek izsniegtas tikai labi izmazgātas vecās ar pāršūtu ģerboni, neskatoties uz to, ka jaunās sen kā ir atnākušas un atrodas mūsu nodaļas noliktavā, kur sagādes priekšnieks dala tās saviem radiniekiem. Augusts no otrās domā, ka viņi slēpj laiku. Proti, trīs sekundes gadā, ko viņi nodevīgi neatzīmē mūsu kalendāros, un kuru summa dažiem no mums termiņa beigās var sasniegt pat veselu minūti. Viņš uzskata, ka lielai daļai no mums ēdiens tiek pasniegts un naktsmiers iestājas nepareizā laikā, un tas turklāt tiek sazvērnieciski noklusēts. Savukārt Dominiks uzskata, ka vadība slēpj no mums mūsu patieso adresi, ka tā nemaz nav Aknīkste, un tādēļ mūs sasniedz tikai niecīga daļa no visām mums adresētajām vēstulēm. Ziemassvētkos viņš kļūst nevaldāms un apgalvo, ka mēs atrodamies nevis ziemeļu, bet gan dienvidu puslodē, un mēs to nejūtam tikai tādēļ, ka atrodamies ieslīpi ar galvu uz leju. Personīgi es uzskatu, ka visi mani biedri ir nedaudz ar galvu ieslīpi uz leju, lai ieraudzītu patiesību. To, ka no mums tiek slēpti mūsu īstie vārdi. Piemēram tas, ka mani sauc nevis Klāss, bet gan Klauss. Turklāt, piespiesti pie sienas ar maniem tiešajiem un trāpīgajiem jautājumiem, uzraugi tēlo, ka notikusi tikai nenozīmīga pārrakstīšanās kļūda, kuru pieļāvis viņu jaunais rakstvedis. Taču, kā jau teicu, baro mūs labi.

II

Viņš parādījās starp mums aptuveni pirms gada. Precizēšu, kalendārā, nevis Augusta gada. Ar jaunu pidžamu, neskatoties uz Arvo aizdomām. Pirmais, tādēļ visšokējošākais, bija viņa izteikums, ka mūsu pieraksta adrese ir visiem viena. Un tā nav ne Aknīste, ne kāda cita vieta uz zemes. Dominiks sākumā kļuva par viņa dedzīgu atbalstītāju, taču pēc kāda mēneša, šeit un turpmāk, nevis Augusta, bet kalendārā mēneša, Domka īsti vairs nesaprata par ko ir runa. Atzīšos, arī es.

Viņš runāja maz, bet satriecoši. Viņš runāja par to, ka neviens no mums nezina, kas viņš ir, pat uzraugi, kas šeit dzimuši, viņš runāja arī par to, ka tur ārā, ir daudz skaistākas kļavas un, par to, ka visi turienes celiņi ir bez uzrakstiem, bet tomēr ved uz vienu vietu. Vietu, kur nav neviena uzraugu un nav jādzer zilganās tabletes, kur neviens neblēdās ar tualetes dežūrām, un kur mamma vienmēr atnāk apraudzīt, vai esam apēduši viņas ceptās maizītes, arī pie tiem, kam viņa nekad nav bijusi, jā, to es arī īsti nesapratu, tad jau sanāk, ka mamma mums visiem ir viena. Vakar viņš runāja tā, ka aizmirsu par otro, saldais nāca pēc zupas, šķiet, biju laimīgs.

III

Šovakar viņš mūs uzrunās pēdējo reizi. Esam iztīrījuši zobus jau pirms stundas, izņemot trako Henriju, tas - pirms nedēļas, esam uztaisījuši telti no segām un kā katru vakaru pazvanījuši uz mājām, ka šovakar nebūsim, precīzāk, zvanīja tikai Vitolds no trešās, pārējie saprot, ka nebūsim, ne rīt, ne parīt un arī ne pēc gada, nu lielos vilcienos, arī es to zinu. Viņš teica, ka runās par galveno, par mūsu beigām, jā, kā mirst Arvo, es protams gribētu redzēt, bet viņš visu laiku uzstāj ka mēs visi jau esam miruši, traks, vienvārdsakot. Turklāt halātu viņš valkā nepareizi, bez numura uz piedurknes. Kā jau teicu, traks.

IV

Uzrunāja. No tā visa, atceros apmēram to:

A. Jūra

Kas šovakar brauks, tu teici, studenti? Ak tā, maģistru izlaidums, cik tu teici katru gadu, vairāki simti? Juristi? It kā to trūktu. Bet tikai pa līci, ok? Artis gribēja to paņemt jau sestdien Rojā, bet uz turieni jums jāiet pret vēju.

xxx

Maģistrs, tas ir, ķipa, meistars ? Nu labi, labi, pajokoju, tikai nepiedzeries, ja noskalos no klāja, nemeklēsim, šādos viļņos naktī neviens nav glābjams, pat ja būtu blakus. Iekritīsi – mirsi viens tumsā un lielā mitrumā, ok?

B. Kalni

Vakar te diviem horvātiem neizturēja āķi, tēvs ar dēlu, tur zemāk uz pārkares aizgāja slavenais Buharins ar visu grupu, lavīna, tepat uz nogāzes, piektajā, pēc vētras. trakais Heino, nu tas, kas jau septīto gadu dzīvoja bāzenē, te nosita savu šerpu, vienkārši iecirta kaklā. Tagad otrā pusē pie ķīniešiem, runā šoruden nošaus. Tā ka, netrokšņojiet, esam kapsētā. Rītdien ejam uz virsotni, Jūsu piķi esmu iztērējis jau pavasarī, kas neuzkāps, atpakaļ nedabūs, tādēļ izguļaties.

xxx

Atstāj, es izēdīšu, no kurienes tu tur teici esi, no Rīgas?, kur tas ir, ak jā atceros. Ko neguli? Āā, tu par virvēm, vērīgs, maita, nu labi parunāsim atklāti, jā, atstāju otrā pusē, jo nekādas virves mūs neglābs tur, kur kāpsim lejā rīt, nepsiho, es zinu īstos vārdus. Rīt uzzināsim, no kā lietuvieši taisīti, kā tu teici, latvieši, nu labi latvieši.

C. Debesis

Tu neticēsi, bet, kad gāju horeogrāfiskajā, man iemācīja nepiezemēties. Jā, tu nepārklausījies. Skaties, trīs soļi, atsperos, uzlecu, gravitācija un vsjo takoje, taču piezemējos kā pūciņa, palēnināti, plūdeni un maigi, redzi, varu arī vispār nepiezemēties, redzi, apstājos un nepieskaros vairs nekam. Nekam.

xxx

Daži plānprātiņi to sauc par beigām, par nāvi, vai kaut kā tā.

Jūs no šīs dienas to sauksiet par svētkiem.

V.

Nomācoši. Tas ir, nav tā ka nesaprotu, bet kaut kā nomācoši, ziniet, jā un vēl tas nesaprotamais teikums pašās beigās –

Jūsu nāve ir tieši tāda pati kā jūsu dzīve.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit