***
Pulkstenis laikam jau rādīja vēlu vakara stundu un vajadzēja kaut ko darīt. Jāmeklē kāda siltāka vieta vai pagrabs, kur pārlaist nakti. Mājās Agnese nevarēja iet. Māte bija izdzinusi Agnesi pa durvīm kliedzot, lai nerādās mājās bez pudeles.
Māte dzēra jau sen. Agnese pat nevarēja atcerēties vai pēdējā laikā redzējusi viņu skaidrā. Kad Agnese vēl bija pavisam maziņa, māte lasīja viņai pasakas un pirms gulētiešanas nekad neaizmirsa noskūpstīt. Tēvs, no darba nākot, vienmēr atnesa kādu konfekti, cepumu vai šokolādi. Dzīvoja viņi labi, un drīz piedzima māsiņa Signe. Bet tad valstī sākās jukas, tēvs slimības dēļ zaudēja darbu, māte, nespējot uzturēt ģimeni un kopt slimo vīru, sāka dzert. Kopš tēvs bija miris, māte staigāja pavisam miglaina un pa laikam veda uz māju arī savus pudeles “brāļus un māsas”.
Skolu Agnese jau sen vairs neapmeklēja, jo viņai bija kauns par nodriskāto apģērbu un lēta kroga dvingu, ar kuru drēbes bija piesūkušās. Viņa klīda pa ielām, šad tad veikalā nozaga ko ēdamu, ubagoja un mājās parasti atgriezās tikai vēlu vakarā. Māte tad jau bija kārtējo devu izdzērusi un gulēja. Agnese aši ieslīdēja savā istabiņā un iegrima murgaini tramīgā miegā. No rīta viņa centās mājas pamest pēc iespējas agrāk, lai nebūtu jāredz mātes un viņas draugu paģirainās sejas, jāklausās pārmetumi un lamas par nekam nederīgu meitu.
Šovakar, kad Agnese atgriezās mājās, māte negulēja. Laikam naudas trūkuma dēļ nebija guvusi kāroto alkohola devu un bija ļoti sliktā omā. Agnese saņēma sitienus, lamas un, tikai aiz durvīm būdama dzirdēja, kā plīst tukšās pudeles, ko māte meta Agnesei pakaļ.
Vēl ne reizi meitenei nebija nācies palikt uz ielas. Pie baznīcas viņa kavējās tāpēc, ka cerēja uz nez kādu brīnumu – bija taču Ziemsvētki. Taču nekas nenotika – zvaigznes no debesīm nekrita, eņģeļi neatlidoja, neviena līdzjūtīga dvēsele nepiedāvāja Agnesei naktsmājas. Nu ja, viņa taču pati bija noslēpusies aiz koka…..cilvēki nevarēja zināt, ka kādam nepieciešama palīdzība. Agnese iekoda lūpā un noslaucīja asaras piedurknē.
Nošņurcis šunelis izlīda nez no kurienes un bailīgi luncināja noplukušu astīti.
“Mīlulīt, tev arī nav māju?” Agnese joprojām asarainā balsī nočukstēja, pietupās un pastiepa roku uz suņa pusi. Suņuks, priecīgs par dāvāto draudzību, nolaizīja Agneses sāļo vaigu. Vārgs smaids atblāzmoja meitenes sejā. Agnese izvilka no kabatas konfekti…šodien bija izdevies nemanīti pāris tādas iebāzt kabatā kādā lielveikalā. Bez tam kārtējās akcijas laikā varēja saēsties mazus maizes kumosiņus un padzerties limonādi. Kad pārdevējas sāka greizi skatīties uz meiteni, kura jau nez kuro reizi nāk garšot maizi, Agnese laicīgi manījās uz durvju pusi, jo bija pieredzējusi padzīšanas kaunu.
Suņuks notiesājis konfekti uzticīgi raudzījās Agnesei tieši acīs, un viņa noglāstīja tam galvu. Zem plaukstas bija jūtama rupja un saķepusi spalva.
“Ak tu mans nabaga klaidonīti….abi mēs vienādi esam…”, Agnese rūgti nodomāja un lēnām devās pa ielu lejup. Kaut kur zemapziņā pazibēja doma, ka suņi nemēdz cilvēkiem acīs skatīties tik cieši, bet tad atkal atgriezās rūpes par naktsmāju meklēšanu. Suns sekoja viņai, neatpalikdams ne soli. Sals pieņēmās spēkā, un Agnese juta, ka roku un kāju pirksti sāk kļūt nejutīgi. Viņa uzvilka cepuri ciešāk uz ausīm, iebāza kailās rokas kabatās un apņēmīgi sāka iet ātrāk. Ak dievs, tikai KUR? Kvartāls jau bija apiets, bet visas durvis ciet. Agnese paraustīja sētas vārtus – arī ciet. Asaras atkal meklēja ceļu uz āru, un Agnese sāka šņukstēt. Tai mirklī viņa sajuta, ka kāds parausta aiz mēteļa. Agnese palūkojās lejup. Suns nopietni viņā skatījās lielām, valgām acīm un ar zobiem saņēmis aiz mēteļa malas it kā vedināja – nāc līdzi.
Tā kā vienalga kur iet nebija, Agnese ļāva sunim sevi vest. Tagad suns gāja pa priekšu, bet viņa tam pakaļ. Tā nu viņi bija jau kādu laiku gājuši, un beidzot suns apstājās pie visai necilas mājeles durvīm. Ar ķepas un purna palīdzību atvēris durvis, suns devās tālāk. Agnese tam sekoja. Viņai nebija ko zaudēt. Ja no šejienes izmetīs, tad ies tālāk. Suns vedināja uz priekšu, pa trepēm augšup, kur spīdēja tikko manāma gaismiņa. Atvērās smagas durvis……Agnese pārsteigumā sastinga – pie liela apaļa galda sēdēja vectētiņš, vecmamma un mazā māsiņa. Tas taču nevar būt! Viņi visi sen bija miruši…..Kad ap sirdi palika sevišķi skumji, Agnese gāja uz kapsētu un izraudāja bēdas pie mīļo tuvinieku kapiņiem.
Bet viņi tur sēdēja, smaidīja….Agnese vairs nedomāja neko un metās apkampt vecmammu, vectēvu un mazo Signi. Cik daudz viņai bija ko stāstīt, cik ļoti gribējās samīļot māšeli, kura nomira ar plaušu karsoni tikko 5 gadiņus sasniegusi. Agnesei negribējās vairs domāt kā viņi visi te gadījušies, viņa baidījās, ka tas ir tikai sapnis, un, acis atvērusi, viņa atkal būs mātes smacīgajā dzīvoklī.
Uz galda smaržoja vecmammas ceptie pīrāgi, istabas stūrī rotājās eglīte. Agnese beidzot jutās drošībā, mierīga un laimīga. Vectēvs krekšķinādams pīpēja pīpi un stāstīja savus makšķernieku stāstus, Signe smējās un spēlējās ar lellēm, bet vecmamma adīja zeķi, ik pa laikam mīļi pāri brillēm palūkodamās. Vēlāk viņi dedzināja svecītes, skaitīja dzejolīšus un priecīgā satraukumā tina vaļā Ziemsvētku vecīša sagādātās dāvanas.
Te pēkšņi Agnese atminējās par suni. Ak vai, vajadzētu taču arī viņu pabarot! Bet suņuka nekur nebija…gluži kā zemē iekritis.
Pulkstenis pie sienas nosita divpadsmit reižu. Vecmamma nolika adīkli, noglāstīja Agnesei galvu un teica, ka laiks visiem pie miera doties.
Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Agnese gulēja smaržīgos, mirdzoši baltos linu palagos un uz īsta spilvena. Acis pašas lipa ciet, un visu auguma apņēma tīkams siltums un miers. Šonakt viņa sapņos par eglīti, par Ziemsvētku vecīti, par dāvanu maisu, par to laiku, kad mamma vakarā pirms gulētiešanas pasaku stāstīja, par tēti, kas vienmēr no darba nākot kādu gardumu atnesa…par Signi….par vecmammu, vectēvu…par savu šovakar piedzīvoto Ziemsvētku brīnumu...
***
Pilsēta modās pirmajos Ziemsvētkos. Šī nakts izcēlās ar sevišķu aukstumu, sals uz logu rūtīm bija sazīmējis pasakainas, stingas ledus puķes.
“Klusa nakts, svēta nakts.....”, skanēja no loga, kāds vēl negribēja mosties un līst ārā no siltās gultas.
Mācītājs steidzās uz rīta dievkalpojumu un jau pa gabalu pamanīju kaut ko guļam pie koka, kurš auga netālu no baznīcas. Iesākumā viņš padomāja, ka tur guļ kāds klaiņojošs suns un brīnījās, ko var dzīvnieks tādā aukstumā ārā darīt. Tikai tuvāk piegājis, viņš saprata, ka tas ir čokuriņā sarāvies mazs cilvēkbērns sasalušu asaru uz vaiga un laimīgu smaidu sejā.