Klusi čukstēju mikliem vārdiem-

vasaras vakara svelmē...

par bijušo un esošo, par nākamo.

Zīdainām skaujām apviju rokas tavai pierei,

piekļāvos,

saplūdu...

ar nakts tveices griezes izslāpušo dziesmu,

tuvu –

bezgala tuvu...


Novējoja pirkstu spēle tukšumā tverot,

nesasniedzot sapņa burvības radīto mānu,

aizelsusies sirds dejoja neprāta gaidās,

rasas lāse pār vaigu novizēja ledainā mirdzumā –

žēlumā…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit