Es atceros daudzus, kuri tolaik nāca man pretī un mēs bijām tikai divi visas ielas garumā. Dažus es atceros ļoti labi, jo tie man vai nu atņēma naudu, vai arī draudēja izrēķināties ar maniem mājdzīvniekiem un tantēm. Bet vislabāk es atceros veco vīru, kurš katru rītu sēdēja uz izļodzīta krēsla pie kaimiņu korpusa parādes ieejas. Viņa seja bija interesanta, tā nenodeva vecā vīra domas. Es tā arī neuzminēju, ko viņš nodomā, kad es katru rītu vienā un tajā pašā laikā paeju garām. Tā kā sētnieks mūs nebija iepazīstinājis, mēs ar veco vīru nesveicinājāmies un es nevarēju sarunas gaitā izvaicāt, par ko gan domā vecs vīrs, katru rītu sēžot izļodzītā krēslā. Īsta izlūka seja, tā nenodeva viņa kaites, atmiņas vai slikto redzi. Sejas izteiksme visiem dzīves gadījumiem, vienlīdz dabiski tā izskatītos cepot kartupeļus, sarājot pastnieku, auļojot strauja zirga mugurā, stāvot altāra vai zārka priekšā. Man šī izteiksme likās gudra, man likās, vecajam vīram ir kāds nodoms, kuru zina viņš viens un nesaka pat saviem bērniem, ja tādi viņam ir.
Viņš sēdēja katru rītu un katru rītu es viņu redzēju, viņš kļuva par manas rīta pēckafijas garšas, manas pirmās rīta cigaretes, manu vēl nepamodušos plakstiņu ikrīta pielikumu. Varbūt arī mani viņš sajuta kā skaidru rīta dvesmu, kā smaganu kņudoņu, kas katru reizi pavada protēzes ielikšanu. Es nevarēju stādīties priekšā viņa seju ar īstiem zobiem, tai piedienēja tikai protēzes – vecas, mazliet vaļīgas, taču pierastas un nepieciešamas. Čivināja putni, no krāniem pilošas lāses modināja vēl gulošos. Klaiņojošs suns apošņāja pie atkritumu kastēm atstātu mākslīgo kāju un asti luncinādams aizskrēja tālāk. Dažreiz suņa vietā tur staipījās raibs kaķis. Mākslīgo kāju kāds drīz vien savāca, arī man bija ienākusi doma, izmantot to par pamatu oriģinālam žurnālu galdiņam. Tādi bija tā liktenīgā gada rīta ar agra rīta domām, kurās ierasto lietu kārtībā vēl atplaiksnī rietošā sapņa pēdējie stari.
Kādu rītu, to es atceros labi, vecā vīra savā vietā nebija. Krēsls stāvēja tukšs un uz tā līdz izdilumam nosēdēta sedziņa. Tad es aizgāju līdz saimniecības preču veikalam un nopirku grābekli. Gan kādreiz noderēs. Es nenožēloju iztērētos latus, jo šoreiz zināju – nauda nav tērēta velti.