close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- Palīdzi man nomirt, - žēli ieīdējās melnīgsnējais palestīnietis un izklepoja vēl divus zobus.

- Neparko! – rēca Ali Mustafa un pagrieza elektrības strāvas slēdzi uz iedaļu 135.

- Āāā...,- ierēcās palestīnietis. Acis tam izvalbījās, bet seja sagriezās izmisīgā ņirdzienā. Sviedri lija vēl ātrāk kā asiņu straumes no sagraizītās miesas - tās jaucās kopā, sāļā iznīcībā svelmējot brūces.

- Šodien beidzam,- viņš vēl izdzirdēja un kārtējo vakaru pazuda trulā nemaņas spirdzinošajā atpūtā.

Apziņa atgriezās lēnām. Puisis atvēra acis un paskatījās apkārt. Sāpes bija pārgājušas – viņš pat juta tādu kā pacilātību un pilnīga miera sajūtu. Viņš uzmeta acis savam ķermenim. Brūces bija rūpīgi apsietas, bet viņš pats bija ietērpts vieglā baltā halātā. Tad viņš ar mēli aptaustīja zobus – to joprojām nebija, bet tas netraucēja – viss bija viegli un patīkami.

Palestīnietis atspiedās pret sienu un vērīgi sāka pētīt istabu, kurā atradās – tā nebija tā pati smirdīgā betona kamera, kurā Mustafa viņu bija spīdzinājis jau astoto dienu. Istaba bija gaiša, jo caur lieliem logiem plūda žilbinoša saules gaisma un skanīgas putnu dziesmas – lietas, kuras viņš sen jau bija aizmirsies.

Ali Mustafas rokās, sekundes vilkās kā nedēļas, un cerība bija nomirusi jau pirmajā dienā – viņš saprata, ka dzīvs no turienes neizies, un tikai vēlējās ātrāku nāvi. Bet Mustafa bija veikls profesionālis, kurš guva baudu no lēnas izrēķināšanās ar cilvēkiem – viņš sistemātiski spīdzināja palestīnieti, kamēr viņš izstāstīja visu un vēl vairāk, kaut tas nemaz nebija vajadzīgs – Mustafam nebija uzdevums kaut ko uzzināt – viņa uzdevums bija novākt. Cik ātri un kādā veidā – tas bija viņa ziņā.

- Bet kur es esmu? – palestīnietis iedomājās. Tajā brīdī atvērās durvis un ienāca skaista meitene ar augļiem un ūdeni. Viņa klusējot tos nolika uz grīdas un nometa savas zīda drēbes, paliekot stāvam kaila un kārdinoša savā burvīgi veidotajā viegli iebrūnajā veidolā.

- Kas tu esi? Kas te notiek? – viņš ziņkāri apjautājās.

- Es esmu tava kalpone, un mēs tev esam četrdesmit, kas padevīgi pavadīs tavu dzīvi līdz pat tās beigām, - viņa runāja salikusi rokas sev priekšā, bet krūšu galiņi nedaudz piebrieda.

- Bet kur ir Ali Mustafa? -

- Viņš ir miris, bet tevi atbrīvoja palestīniešu nacionālās frontes kaujinieki, nogādāja šeit – jā šīs ir tavas mājas – un tas viss par Mustafas naudu, kā arī atstāja tev vēl piecpadsmit miljonus, lai tu varētu dzīvot labi... jā tev vēl pieder vīna plantācija, ganāmpulks, pazīstamu autoru gleznas un personīgā lidmašīna, - viņa teica kā iekaltu pantiņu, - kā arī sala Klusajā okeānā un īpašumus trijās tax free zonās. Un vēl. Kamēr tu gulēji, tev iemācīja dziedāt, dejot un runāt septiņās valodās, ieskaitot latīņu.

- Pag, pag, pag! – viņš dziļi elpoja – tas taču nav iespējams! -

- Un tu noticēji, kretīn! – teica no apspiestiem smiekliem nosvīdušais Ali Mustafa, kurš visu laiku bija slēpies aiz durvīm, un ieslēdza gludekli.

– Cerams, ka morfija iedarbība tūlīt beigsies, - viņš trīcēja nepacietībā un nepārtraukti ķiķināja.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form