Džonijam bezprātīgi gribējās pīpēt, bet visi, kam tas vaicāja pēc cigaretes, tikai palīda dziļāk zem saviem lietussargiem un pielika soli, kas arī bija saprotams – cauri lietus gāzei redzamība bija ne vairāk par metru. Džonijs bija izmircis līdz kaulam. Viņa kurpes žļarkstījās un juka ārā pa vīlēm, bet alkas pēc nikotīna lika to ignorēt – pēdējo reizi Džonijs smēķēja pirms vairāk nekā divām stundām.
- Jums gadījumā nebūtu kāda cigarete, ser? – Džonijs vaicāja kādam pavecākam vīram ar milzīgām brillēm un izspūrušu seju. - - Ser? Kāds es tev sers, cienījamais? Bet cigaretes man ir un ne tikai, jo man ir arī silta tēja, kamīns un degvīns, siļķīte, zupīte, pēļi un segas – krietna puspudele, nu ne jau zupas, - viņš nicinoši nošļurkstēja bārdā, un Džonijs sarāvās, jo viņš tiešām bija tā padomājis -, un ne šeit, saprotams –, bet tur - te netālu, - vīrs norādīja uz necilu trīsstāvu koka ēku ielas galā. “Vecs nojūdzies idiots” – nodomāja Džonijs, bet vīrs tik noteica “nepateicīgais maita” un vilka Džoniju pa ielu uz leju, kamēr lietus vēl pieņēmās spēkā. ”Eh, kas bijis nebijis”, Džonijs pie sevis nomurmināja un paļāvās liktenim vecā vīra izskatā.
Dzīvoklītis bija jauks un omulīgs. Vīrs ātri iekurināja kamīnu, saburzot pāris aizvēsturiskas avīžu lapas, un ielēja lielās stikla glāzītēs šņabi. Džonijs tikmēr aizdedzināja cigareti un tīksmi piesēda uz čīkstoša dīvāna malas.
- Nu tad…-, vīrs saminstinājās,- iedzeram par…- - Par ko? – Džonijs nepacietīgi vaicāja, jo pirmā vajadzība pēc tabakas bija apmierināta, un viņš beidzot apjauta, ka tikko gandrīz stundu bija blandījies pa aukstajām, pielijušajām ielām. Viņu sāka kratīt drebuļi un tam bija tikai vienas zāles - glāzītē viņa trīcošajā rokā. - Iedzeram par PD! – gandrīz svinīgi izdvesa vecais. - Ta kaut vai par ŽK! – atvieglots, ka tostu nebija jāgaida pārāk ilgi, noteica Džonijs, tad izmeta degvīnu kā ogu un apmierināti izlaidās dīvāniņa dziļumā. - Nē…nekādu ŽK!. PD ir un paliek PD!- vecais noteica cieti un arī izdzēra karafi sausu. - Kas ir PD? – Šņabja sasildītais Džonijs aizsmēķēja un bija noskaņots uz klausīšanos. - Mini! - Paldies Dievam, Pie Dirsas, Palīgā Debesis!, Peldi, Dauni! Pārdodu Dullumu! Punks Die! Piedod Dace… – Džonijs ātri pacerēja. - Asprātīgi, bet kļūdaini, kaut arī daži pēc būtības tur tuvi tam.- - Tur tuvi kam? - Tur tuvi tam, tar tavi tam! – večuks uzsita ritmu ar pirkstiem, - bet nu labi – klausies - tas stāsts nav no īsajiem, bet ja tu vēlies – varu tev to izstāstīt… pat uzdāvināt! – likās, ka veco vīru pašu sajūsmina šī ideja. Viņš teciņus izskrēja cauri istabai un atrāva nelielas durtiņas uz šķietami nelielu kambari, ielocīja tajā savu apaļīgo augumu. Pagāja dažas sekundes, kad vīrs ar uzvarošu sejas izteiksmi jau skrēja atpakaļ, rokā nesdams nelielu kolbu ar zilganu šķidrumu. - Tas lūk ir PD. - Mjāā…,- Džonijs novilka, - un kā to lieto?- - Iekšķīgi, mīļais, iekšķīgi. Garšo pēc anīsa un muskata. Mazliet saldens.- - Nu un? – Džonijs nesaprata, - kas pēc tam? - A pēc tam? Pēc tam nekas…- - Kā, nekas? – Džonijs bija neizpratnē. - Pēc tam nekas… nekas nav vajadzīgs! – - Neko nesaprotu! – teica Džonijs un ielēja sev vēl krietnu malku balto dziru. - Pilnīga harmonija un prieks par dzīvi līdz mūža beigām. Lai ko tu nedarītu – par visu prieks un entuziasms, lai ko tu neēstu – viss garšīgs un labs, lai ar ko tu nerunātu – tas liksies tev labākais sarunu partneris, lai kad tu negulētu – vissaldākais miegs. Nav vairs slikta garastāvokļa, nav īgnas sejas, nav vēlmes ieraut, - vīrs norādīja uz jau gandrīz tukšo šņabja pudeli,- nerunājot par trīs dienu košanu. Arī pīpēt negribas vai savādāk bojāt organismu. Taču gribas skriet, dejot, dziedāt, mīlēt, runāties, dāvināt, priecēt, dot, slavēt, ālēties, peldēt, lidot…jā, tieši lidot ir īstais vārds tam, kā tu dzīvosi savu dzīvi pēc tam, kad būsi iedzēris PD! – kaislīgi beidza savādais večuks. - Un kāpēc tad tu pats neesi to sen iedzēris? – mazliet neticīgi vaicāja Džonijs. - Eh! Es esmu ģēnijs, bet ne tik liels,- žēli noteica vecais, - redzi, šī viela darbojās…ēēē…kā lai tev to tā saprotamāk izskaidro…apmēram kā garšas pastiprinātājs. Tu jau zini, ka smadzenēs ir daudz tādu vielu, kuras ļauj mums būt laimīgiem, priecīgiem un apmierinātiem. Un ir izdomātas daudzas ķīmiskas vielas, kas it kā aizstāj tās. Problēma bija tā, ka tad, kad tās gāja no organisma ārā, cilvēks sajuta depresiju un citādus emocionālus traucējumus, bez tam šo dabīgo vielu normālā funkcionēšana tiek traumēta. Cilvēkam sākas atkarība, mainās personība un tā tālāk – nu to tu jau zini. Šī, savukārt, - večuks atkal pacēla kolbu acu augstumā,- darbojas tādējādi, ka paceļ dabīgo vielu izdalīšanās līmeni, nemitīgi veidojot pastiprinātu to atjaunošanās funkciju. Es to nevaru lietot tādēļ, - večuks žēli noteica, un Džonijam likās ieraugam spožu asaru pērlīti viņa acīs ,ka man jau redz ir pāri pa sešdesmit, bet tad jau ir par vēlu, jo smadzenes vairs nespētu atšķirt svešķermeni un varētu sākties neatgriezenisks smadzeņu audu brukšanas process, bet tiem līdz četrdesmit – tas ir pilnīgi nekaitīgs – gluži otrādi – tas ir mūžīgās laimes dzēriens. Mans PD,- viņš atkal palika jautrs. - Iedzēris…, Džonijs nodomāja. - Nē dzēris es neesmu,!- večuks jau histēriski smējās, bet ņem-, viņš sniedza zilo kolbu Džonijam, - un esi laimīgs! Džonijs reiba galva, un arī atsilušais ķermenis nepanesa domu, ka būtu tagad jāiet ārā uz ielas, kur joprojām plosījās lietus gāzes un pūta auksts vējš. Tāpēc viņš aizsmēķēja vēl vienu cigareti un prātoja, vai večuks ir nojūdzies vai tiešām kāds neatzīts ģēnijs.
- Ģēnijs, protams, ka ģēnijs! -, večuks bija sašutis. - Bet kāpēc tad tu neesi vēl šito lietiņu pārdevis? Tā taču varētu būt zelta vērtē. - Ai…kam tas ir interesanti? Šņabja tirgotājiem, kam pieder parlaments vai suteneriem no valdības? -, večuks iekaisa, - Man uzreiz pateica, ka šitā mantiņa būs pieskaitāma pie stiprākajām narkotikām. Bet no šīs nav atkarība! Vienu reizi, gļuk - un pēc tam kaut maisā bāz- būsi laimīgs. Sūti uz rūpnīcu strādāt – laime! Tu saproti? – večuks ārdījās un sāka plēst šķīvjus. Tie šķīda sīkās lauskās un pildīja istabu. Plīsa izlietnes un logu rūtis. Istabā salidoja kovārņi no ielas un ķērca, lidinājoties no skapja uz miskasti un atpakaļ. Tad tie salaidās večukam uz pleciem, kurš pārvērties par staltu karaļdēlu stāvēja ar zizli rokās. - PD! Ņem un ej!- pastiepis roku ar PD pilnu kolbu, viņš pērkonbalsī bļāva un saplēsa servīzi 16 personām. - Labi, labi.- Džonijs noteica bikli un izgāja pa durvīm.
(turpinājums sekos)