Neatceros, kurā brīdī mēs sākām iet blakus - viņš vienkārši bija te. Mēs kaut ko bijām runājuši, pat smējušies, kad atskārtu, ka patiesībā viņu nepazīstu.

- Klau, es esmu Rolands. Kā sauc tevi? – es vaicāju, pastiepdams roku. Viņš piespieda to, bet vārdu neteica – tik tā savādi smaidīja. – Un tu neatceries?-

Likās, viņš grib paspēlēt spēli, jo tiešām ik dienas tiekos ar daudziem cilvēkiem, un vēl jo vairāk vakaros, aizmirstot par naktīm, kad ļaužu pūļi aizviļņo gar acīm. Pie tam es zināju, ka es viņu labi pazīstu – kaut kad nesen bija kopā tusēts vai kas tamlīdzīgs.

- Ahā, atcerējos, - es atplauku, - vakar namu pārvaldē tu krāsoji sienu. Es gāju uz 14. kabinetu pēc pēc paraksta, un tu mani uz kāpnēm palaidi garām.-

Viņš mazliet tā kā izbrīnījās, tā kā saskuma, un es sapratu, ka esmu izgāzies, pateikdamies pie sevis, ka viņš nav kāda skaista meitene. – Āāāā, - es pēkšņi sapratu, - tu esi tas Armands no Autobuss Debesīs! Eu, piedod vecīt, neesmu izgulējies, - es mēģināju nepiespiesti iesmieties. – Tas krāsotājs ir toč toč pēc tevis. Es gandrīz viņam pajautāju, kad jums nākamais koncerts, bet tad ieraudzīju, ka viņam rokās ota. Ha, ha, ha! – es smējos, bet ieraudzīju, ka viņš nedalās tajos, bet skatās manī ar izbiedētām acīm. Es aprāvos.

- Nu stulbi jau sanāk, - es beidzot izmocīju. - Man it kā vēl ir versija, ka tu varētu būt kāds mans radinieks, bet nez vai....,- es nepaguvu pabeigt, jo pēkšņi slīku viņa apskāvienos. – Dēliņ! Tu mani atpazini!, - viņš šņukstēja, un apskāvušies mēs devāmies tālāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit