close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- Meitiņ! Mosties!
Meitene lēnām atvēra sidrabotās acis. Tajās mirdzēja niknums un neapmierinātība. Dzīvības devēja – zvaigzne Dretuinjius – spīdēja nežēlīgā tveicē. Bija vasaras pats vidus.

- Negribu celties! Gribu mirt!
- Meitiņ, tas ir normāli. Visi mēs gribējam mirt līdz piecu gadu vecumam, jo zemapziņā mēs atceramies iepriekšējo dzīvi, uz planētas Zeme. Tā bija paradīze. Mums bija tikai pieci maņu orgāni un ierobežotas velmes – tāpat kā mūsu fantāzija. Mēs bijām nogalināmi tikai vienu reizi. Ne tā ka tagad, kad redzam, ko smaržojam un dzirdam, ko sataustām.
- - Tik un tā gribu mirt!
-To es tev aizliegt nevaru...
Meitene atvēra logu un nostājās uz palodzes. Tad paskatījās uz māti un jautāja:
- Tu mani neaizturēsi?
- Nē. Tāpat kā mani neapturēja mana māte.
- Un kas notika?
- Tas pats, kas notiks ar tevi. Tu izdzīvosi un radīsi pēcnācējus.
- Un nenositīšos?
- Nē, jo uz šīs planētas mirst tikai no bada.
- Tad es neēdīšu!
- Mūsu ķermeņi var izturēt bez barības 163 dienas. Tajā laikā tu aizmirsīsi par savu nodomu, jo mēs atceramies tikai pieteiktas lietas.
- Kā - pieteiktas?
- Nu tā. Ja gribi kaut ko atcerēties, ir jāpiezvana pa tālruni un jāpasaka. Un tad viņi to tev atgādina. Savādāk mēs atceramies ilgākais 5 minūtes pēc notikuma.
- Kāpēc tu par to runā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form