- Mīļā, ko tu teiktu, ja es izdarīšu visu, bet tu palasi mazajai saulītei pasakas, bet tā, lai arī es dzirdu, - viņš koķeti piepilda, un māte atgūlās mīkstā zīda spilvenā, ko tēvs pirms nedēļas bija mātei dāvājis. Ne jau tāpēc, ka viņai bija dzimšanas diena, vai kas līdzīgs, bet vienkārši tāpēc, ka viņam patika darīt mūs laimīgas. Arī es bieži saņēmu pūkainus lācīšus vai bilžu grāmatas, ko vēlās vakara stundās kopīgi šķirstījām. Mums nebija televizora, bet manas mātes un tēva izdomai nebija robežu – mēs spēlējām paslēpes, sunīšus, kārtis un daudz ko citu.
Tad es izaugu liela un iepazinos ar interesantu un skaistu puisi, kurš pašaizliedzīgi mani mīlēja, līdz aprecēja. Mēs bieži apciemojām manus vecākus, kuriem viņš ļoti patika. Mēs bieži pārsteidzām viņus skūpstāmies – tad tie mazliet piesarkuši taisnojās, ka tagad, kad meitai ir vīrs, viņi atgūst iekavēto, bet mans dzīvesbiedrs ātri izstāstīja kādu anekdoti par laulāto dzīvi pusmūžā, un mēs visi jautri smējāmies. Šievakari pagāja ātri. Sarunas pavadīja vakariņas, pēc vakariņām sekoja zolītes tūre, ko nemitīga pāršalca smiekli un komplimenti.
Mums pašiem piedzima bērni. Veseli trīs. Viens no viņiem ir pazīstams jurists, otrs cirka direktors, bet mazā meitiņa veiksmīgi darbojās bērnu ansamblī. Mani vecāki nomira gadu pēc tam, kad mums piedzima Anniņa – mūsu jaunākā atvase. Līdz pat pašai nāves dienai tie apciemoja mūs, un mēs viņus.
Tagad jau paši esam vecvecāki. Visi mūsu bērni aprecējās ar pirmajām mīlestībām un audzina jaukus bērnus, kuriem netrūkst nekā. Un galvenais – mīlestība.