Man liekas, ka Antoša kaut ko noklusēja par šo zemi. Citroniju. Bija kaut kas tāds, ko viņš neprata izskaidrot. Tas slēpās aiz vārdiem, tas atmirdzēja viņa prieka apmātajā sejā, tajā mirklī, kad no kakla izlauzās prieka pilnas, neartikulētas skaņas un rokas krampjaini tvarstīja gaisu, it kā vēloties norīt neizsakāmās laimes starojuma objektu. Kaut kas tur bija – "aiz"! Kaut kas tāds, ko nevarēja izteikt ar materiālām vērtībām un solījumiem par labāku dzīvi...
* Kad mācījos pamatskolā, bieži biju savu nerātnību dēļ spiests parakstīties savā dienasgrāmatā mātes vietā. Mammas paraksts atgādināja zigzagveida kalnu ceļu, ja skatās no lidmašīnas. Viegls un ātrs. Nekāda smaguma. Bija ļoti svarīgi to izpildīt vienā vēzienā.

Pasē, kuru saņēmu sešpadsmit gadu vecumā, paraksts bija ieguvis līdzīgu zīmējumu. Tikai daudz haotiskāku. Nereti man apjautājās – vai tas ir paraksts, vai mana kardiogramma.

* Skatoties uz šo bērna zīmējumu. Vilnīšiem un ķeksīšiem reprodukcijā, man neviļus bija jādomā par Citroniju. Stāvot šīs sašvīkātās bezgalības priekšā manai pirkstu gali kustējās tādā drudžainā ritmā, kas ļoti atgādināja tās pasaules tuvumu, kur tik ļoti vēlējās nokļūt Antons. Strana Ļimonnaja!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit