Puskaila atlaidusies uz dīvāna viņa aizver acis. Istabā valda nabadzības un nekārtības smaka. Uz galda pusizdzerta dzeltenīga šķidruma satura pudele. Aizvērusi acis, viņa zīmē atmiņas – rudens lapu čauksti, kautrs rokas pieskāriens, mazliet puiciska balss un idealizēti sapņi un neviltota cieņa, uzmanība, rūpes, viņa baidās pat domās teikt „mīlestība”.
Klauvējiens pie durvīm. Negribīgi celdamās, viņa pārvelk pār gurniem uzrautos svārkus un steigā pogā blūzīti.
Kā zibens, kā elektriska strāva, kā ar bomi pa pieri, kā… kā… kā…, neizsakāmi un nesaprotami viņš tur stāv un lūkojas viņā savām brūnajām suņa acīm. Durvis ciet, kāja, cīņa, viņš gaitenī, tad istabā. Nav vārdu, ir dunoņa ausīs, nav pārmetumu – ir neizpratne. Laiks sāk vilkties, sirds neadekvāti strauji dauzās krūtīs, kā trusītis gribēdams izbēgt no vilka ķetnām. Viņš apsēžas uz dīvāna, uz kura tikko puskaila bija gulējusi viņa, kur tikko baudā stenēja kāds smirdīgs tēviņš, un vēl daudzi pirms viņa un vēl pēc viņa.
„Tu šodien esot aizņemta”
„Jā. Lūdzu ej prom”
Viņš paliek nekustīgi sēžam. Pie durvīm atkal klauvē. Klusums, tukšums, neviens neceļas, neviena nav, neviens neiet. Klauvējieni atkārtojas, stiprāk, vēl stiprāk līdz durvis atveras. „Kur ir tā mauka?”, istabā iebrien kāds noaudzis vīrs. Sastingums domās, kustībās, smadzenēs, gaisā, dzīvē. Izzust, aizlidot, aizrāpot, ēterizēties, pavērt zemi un pazust tās atvērtajā mutē, pārvērsties par prusaku un ielīst sienas šķirbā, būt lietus lāsei un pazust notekcaurulē. Minūtes, stundas, gadi, mēneši klusuma. Beidzot viņš pieceļas un dodas uz durvīm, kas jau ir aizslēgtas, bet pa šo laiku vairākkārtīgi spārdītas kājām, sistas kulakiem, apspļaudītas un apzākātas.
Mašīnas neganti sāk pīpināt. Pārbraucis krustojumu, viņš aptur savu spīdīgo BMW iepretim cepuru veikala ieejai. Pametis skatu atpakaļ, viņš nepārprotami atpazīst sievieti. Tur viņa iet, uz pleca uzmesta soma, vienā rokā iepirkumu maisiņš, otra brīvi nokarājusies gar sāniem, ģērbusies vienkāršā, ne vairs pirmā svaiguma, tomēr tīrā un saudzīgi valkātā brūnā mētelī, gaita mazliet kā lēnīga, kā flegmātiska, augumā vēl jaušams jaunības staltums.
Izkāpis no mašīnas un šķērsojis ielu, viņš seko sievietes stāvam. Tas pats krustojums, tā pati māja, tikai žogs nojaukts un tai blakus slejas kāds jaunuzcelts „mākslas šedevrs”, kas krasi kontrastē ar apkārtējo māju pelēkumu un nolaistību. Tas bija tik sen, bet liekas, starp šodienu un tovakaru ir tukšums. Viņa ieiet pa ārdurvīm, otrais stāvs, trešais logs no labās puses. Viņš apstājas tai pat vietā, kur divdesmit gadus atpakaļ bija stāvējis un vēries toreiz gaišajā logā, pavadīdams ar skatu ikkatru, kas šķērso pagalmu, vērdamies un cenzdamies atminēt ēnu noslēpumu aiz aizvērtajiem aizkariem. Šovakar logs paliek tumšs, tajā neiedegas gaisma, taču aiz aizkariem parādās ēna.
Piegājusi pie loga, viņa veras uz pagalmā stāvošo vīrieti. Atmiņā pavīd daži dzīves skaistākie un tīrākie mirkļi, arī kāds rudens vakars. Viņa to pazina jau uz ielas, jau tad, kad izjuta dīvainu sajūtu kaut kur sirdī vai smadzenēs, vai mugurā, vai galvā, vai kaut kur izplatījumā. Viņu acu skati sastopas jau pirmajā mirklī, atkal zibens, elektrība, strāva citu acīm neredzama un nejūtama caur logu uz pagalmu un atpakaļ. Lai gan viņa rokas ne reizi nav skārušas viņas augumu, viņa lūpas ne reizi nav skūpstījušas viņējās, viņš pazīst ikkatru viņas ķermeņa centimetru, viņš skaidri sajūt mutē viņas miesas garšu, viņš pazīst viņas elsas mīlas akta laikā, viņš zina ikkatru viņas grimases vaibstu orgasma laikā.
Varbūt ir jau satumsis pavisam, debesis iedegušas savas zvaigžņu spuldzītes, varbūt ir pāri pusnaktij, bet varbūt tā ir jau cita nakts, kad stāvs pagalmā sakustas un lēni dodas prom. Un varbūt kādā citā laikā un citā dzīvē šie divi satiksies un varbūt mīlestība transformēsies kaut kur starp ikdienu un sapņiem, laiku un nebūtību, starp vasaru un ziemu, bērniem un darbu, starp vēlmi būt vajadzīgam un vientulības spēku, starp pienākumu un brīvības alkām, varbūt, bet, vai vajag?