close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šonakt pulkstenis jāpagriež stundu atpakaļ. Es griežu sava lielā modinātāja regulētāja pogu tieši divpadsmit iedaļas atpakaļ, kurā katrā ir pa desmit mazām iedaļām – desmit minūtēm. Ja varētu atgriezt atpakaļ laiku – atgriezt atpakaļ gadus, lai labotu kļūdas, paveiktu nepaveikto, piepildītu sapņus, attaisnotu cerības... Man tagad būtu pāri divdesmit un pilna galva realizējamu ideju, īstenojamu sapņu, apņemšanās un ticība saviem spēkiem. Es nebūtu aizmāršīga, un pagrieztu pulksteni atpakaļ tāpat kā šovakar, uz norunāto tikšanos ierastos laikus, satiktu īsto cilvēku, nevis klīstu pa parku, lai pamanītu tevi un tu mani, lai iemīlētu tevi, lai ļautos tavam valdzinājumam, taviem glāstiem un skūpstiem, nonāktu tavā varā, klausītos tikai tevī un aizmirstu visu pasauli, radītu divas dvēselītes, kuras tev vēlāk šķitīs pārāk liela nasta un mīlestība izrādīsies tikai ēterisks savienojums, kurš izgaros un kāds no mums nepaņems sev līdzi pat ne mazāko smaržas niansi.

Es būtu veiksmīgi beigusi iesākto projektu, kas nestu man atpazīstamību, kas pavērtu iespējas manas karjeras veiksmīgam turpinājumam. Iespējams, tagad es sēdētu sava centra dzīvokļa vienā no istabām, kas būtu veidota kā mājas kinozāle un skatītos kādu jaunāko amerikāņu grāvēju vai asarainu melodrāmu. Man nebūt ātri jāiet gulēt, lai svētdienas rītā celtos un ietu tīrīt ielas. Es malkotu kādu dārgu franču vīnu, tad liktos lielās gultas atlasa palagos un aizvērusi acis mēģinātu nedomāt par klusumu un tukšumu visapkārt un manī. Es mēģinātu aizdzīt savu vientulību skaitot aitas, lai ātrāk aizmigtu, taču manā galvā raisītos atmiņas par laiku, kad satiku kādu puisi parkā, kad biju gana gudra, lai atpazītu viņā putnu bez spārniem, jo cilvēkiem spārnu nemēdz būt, bet putna smadzenes un dvēsele gan, lai izdarītu “pareizo” izvēli, lai nelaistu pasaulē cilvēkbērnus, kuriem trūks tēva spēcīgās, gādīgās un maigās rokas, lai nekad pa īstam nemīlētu un varbūt šai mirklī būtu gatava atdot visu, kas man ir un vēl būs, lai tikai toreiz būtu sekojusi sirdij nevis prātam. Bet varbūt tā nemaz nebūtu.

Es paveros uz bērnu gultiņu sev blakus, divas gaišas galviņas kopā saspiedušās, divas pavērtas mutītes, divi mazi ķermenīši gandrīz nemanāmi kustas elpas ritmā zem segas. Es pieliecos un noskūpstu šos pasaules brīnumus, lienu aukstajā gultā un smaidot lieku galvenu uz spilvena, jo es mīlu visu pasauli tikai tāpēc, ka man blakus tajā dzīvo mani mazie dvīnīši.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form