Bija nakts. Viņš sēdēja, nolicis galvu uz krūtīm. Tā bija bezcerības nakts. Lietus lāses sitās loga rūtīs bez žēlastības, un katrs plīkšķis iedūrās viņa sirdī kā adata. Viņš bija piekusis un izsamisis. Svece, kas bija uz galda, nodzisa. Tad viņš pacēla galvu un vērsa savu pēdējo lūdzēja skatu pret debesīm. Viņam likās, ka visa pasaule ir sabrukusi.
Pēkšņi viņa acis iemirdzējās, svētlaimes sajūta iezagās sirdī. Neticami, ka tik maz ir vajadzīgs, lai atgūtu drosmi un cerības. Tikai viena krītoša zvaigzne...
Toms bija pilns apņēmības. Viņš zināja, ka atgūs zaudēto, to visdārgāko, kas viņam ir - savu mīlestību.
Ar neredzētu dzīvesprieku puisis ietraucās birojā. Tai pašā mirklī viņa acis sastapās ar zilu acu pāri telpas otrā galā. Tā bija viņa, kas katru reizi no jauna lika Tomam pārdzīvot šīs izjūtas, kad liekas, ka pamats zūd zem kājām, kad sirds stājas un gribas kliegt, cik tu esi laimīgs. Tā bija mīlestība.
Toms nedroši piegāja Laurai klāt un uzrunāja to. Viņa sēdēja, nolaidusi plakstus, it kā nokaunējusies par kaut ko. Viņi avi izgāja laukā, lai varētu aprunāties.
"Laura, vai mēs varētu visu sākt no jauna?"
"Nē," skanēja asa un konkrēta atbilde.
"Kāpēc? Ar ko viņš ir labāks?" Laura neatbildēja, un šis klusums sāpēja.
"Mēs taču varētu..."
"Izbeidz! Tu zini, ko esi man nodarījis. Es nevaru tev to piedot."
"Bet es esmu mainījies! Es nevaru dzīvot bez tevis, nevaru... Es apzinos, cik ļoti esmu tevi sāpinājis, bet tu taču zini, cik stipri es tevi mīlu! Toreiz tas bija pārpratums. Nebija tā, kā tu domā. Viņa man pati apkrita ap kaklu. Tā palaistuve mani piedzirdīja, un tālāk es neko neatceros... Tici man!"
"Es neticu, Tom, ka var neatcerēties... visu to..."
"Dod man vēl tikai vienu iespēju!"
šoreiz Lauras klusēšanu Toms saprata kā piekrišanu.
šī bija laimīga nakts. Lietus sitās loga rūtīs, bet tie bija uzvaras saucieni, svētku raķešu rīboņa. Viņi bija kopā, lai gaidītu zvaigzni krītam. Bet tā nekrita.
Toms bija uzaicināts uz kādu balli. Viņš jutās pārsteigts, ka starp dejojošajiem pāriem ieraudzīja arī Lauru ar kādu staltu jaunekli. Viņa laipni tam smaidīja un viegli padevās dejas soļiem. Neprātīgs niknums pārņēma Tomu. Viņš dusmās piegāja klāt jaunajam pārim. Laura mierīgi vērās Toma acīs.
"Tas ir Karls," viņa sacīja. Karls stiepa pretī roku sveicienam, bet Toms stāvēja kā zemē iemiets un nebilda ne vārda. Tad viņš klusu teica:
"Laura, nāc, mums jārunā."
Toms paņēma meiteni aiz rokas un izveda dārzā. Neviens nezina, par ko bija saruna, bet pēc tās Toms, satriekts līdz sirds dziļumiem, iesteidzās atpakaļ zālē un sāka tukšot vienu viskija glāzi pēc otras. Pēc brīža viņš jau dejoja ar kādu glītu blondīni. Laura to visu vēroja. Meitenei palika žēl Toma, kurš tik daudz viņai nozīmēja. Vēl pirms pusnakts Toms ar blondo meiteni aizbrauca. Laura nojauta, kas šonakt notiks.
Braucot mašīnā, Tomam palika labāk. Viņš aizveda meiteni uz mājām. šī nakts bija liktenīgā. Viņš atkal nevarēja aizmigt. Jā, tā nu tas bija - Laura saderinājusies ar Karlu. Un tikai tāpēc, ka viņš bija bezgala bagāts. Cik nožēlojami! šonakt debesis bija apmākušās, nevarēja redzēt nevienu zvaigznīti. Toms atvēra logu. Gaiss bija smacīgs, tuvojās negaiss. Toms bija zaudējis visas cerības, viņš vairs nezināja, kā lai atgriež zudušo. Tas bija neiespējami. Viņš atcerējās visus skaistos brīžus, kad viņi bija kopā. Viņš atcerējās, cik ļoti bija cīnījies, lai atgūtu mīlestību pēc savas nepiedodamās kļūdas. Toms bija sūtījis ziedus katru dienu vairākkārtīgi, viņš sūtīja dāvanas, viņš zvanīja. Bet viņa neatsaucās, izvairījās. Toms pat vēstules rakstīja. Un tad viņš uzzināja par Karlu. Jau toreiz viņš zaudēja drosmi, tomēr nepadevās. Viņš cīnījās līdz pēdējam, vairāk neko darīt nevarēja. Toms palūkojās lejup. šoreiz viņam nebija bail no augstuma. Nemaz. Viņam bija bail dzīvot tālāk bez mīlestības. Toms atcerējās dzejoli, kuru Laura tam bija uzrakstījusi:
"Mīlestības vēja plandos
spārnos pacelies,
Dodies dzīves zvaigžņu ceļā,
sirdī atveries.
Nežēlo vairs sevi, cīnies,
sāpju nebaidies.
Tas ir ceļš uz īstu laimu,
tur mēs dosimies."
"Jā, Laura, es nebaidos sāpju, es pacelšos spārnos un tevi mīlēšu mūžīgi."
Tai brīdī Toms krita. Viņš tomēr bija padevies. Viņa sejā vēl atblāzmojās izmisums, bet ne bailes, jo dziļi sirdī bija palikusi mīlestība. Mīlestība. Un bezcerība...
Krita zvaigzne.
(1997.jūnijs)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
