Velni, demoni un visādi ļaunie gari iegrāmatoti un pa plauktiņiem gluži vai kā parādē sakārtoti, katram savi saukšanas un izdzīšanas vārdi izdomāti. Kur tad īsti šai pasaulē sastopama tik daudzreiz piesauktā dvēsele? Cik gadu tūkstošus jau velkas līdz pašu izgudrotā atšķirība no citām sugām? Mums, re, esot dvēsele, tiem citiem ne. Kaut kā jocīgi sanāk – viens otru cilvēki izmanto bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, kāpēc būtu jātaisnojas, ja to darām ar citām sugām. Kam gan citam izdomāta neesoša cilvēka sastāvdaļa, ja ne pārākuma pierādīšanai?
Pieskaries man, ieskaties! Sevi ieraudzīsi, jo mēs viens otram esam Pūcesspieģeļi. Kad naktī ieklausies, ko tu dzirdi? Pareizi – sevi... Dvēsele = sapņi + iemācītas cilvēku satiksmes normas + vēlmes un alkas + pienākumi un parādi + dotais un nesaņemtais + vēl un vēlreiz..... Kā sevī to papagaili apklusināt?
Nu vēl vienu pantiņu, vēl vienu! ES jau neesmu tāds kā visi citi ......... Man ir kaut kas TĀDS sakāms!
Paklau, draudziņ, ko tad tādu jau reiz nepateiktu gribi celt priekšā nepateicīgajai cilvēcei? Vārdu ir daudzkārt vairāk kā nošu, taču arī tie mēdz atkārtoties.
Tamtami, ērģeles, balets un reps.......