close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vai ticēt Tev, Vējam - Draiskam Aizmāršam
Ka ik viena no tām galapunktu sasniedz
Vai arī Tu tās paglabā, lai noderētu pašam
Un mīļota cilvēka lūpām tām pieskarties liedz?

Nemelo man, Vējš, Tu viltīgi Straujais!
Ka nejauši izslīd Tevim šīs "vēstules"
Tu droši reizēm arī kārdinājumam ļaujies
Un glaimīgi savām paziņām - koku lapām tās nes...

Vai Naskajam Tev, kam draudzeņu tik daudz
Kā kauna Tev nav ņemt to, kas vienīgai sūtītas tiek
Lai arī lapām Tu mīļš un ik brīdi tām prātus jauc
Mani skūpsti tām visām tāpat nepietiek.....

Saki Vējš un skaties man acīs tieši
Vai daudz tādu - kās es, Naivu un kautru
Kas uzticās Tev un lūdz nodot skūpstus bieži
Kaut labprātāk darītu to paši, ja apstākļi ļautu?

Nē.....nesmejies Nekauņa un neslēpies aiz birztalas kluss
Atbildi man, kaut Tevim tas maz uztrauc...
Vai uz Tavas vējainās sirds daudz zagtu skūpstu duss?
Vai tās ir tās, kuru dēļ Tu naktīs nemierā skurstenī kauc?

Vai skūpsti ir tie, kas padara rudenī lapas sārtas
Kas paņemti no mums un nodotas ne tām....
Vai tie skūpsti ir tie, kas ar lapām pa zemi vārtās
Tiem taču bija cerības un sūtīti ar pavisam citām domām.....

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form