I. Bušmanis: Kas kaiš medicīnai? Šoreiz slimniekiem ir iespēja uzstādīt diagnozi politiķiem, no kuriem seši ir ārsti…
No zāles: Kārsavā ārsti mums visi ir ļoti labi. Pie katra var vērsties, jā, pat uz ielas, ja kāds jautājums rodas. Paldies, ka slimnīca vēl pastāv. Ir jāsaglabā visas mazās slimnīcas. Tā ir vienīgā iespēja mums ārstēties. Uz Rīgu aizbraukt un vērsties pie daktera var tikai tad, ja ir daudz naudas. Rīgā ir zaudēta ārsta ētika.
I. Bušmanis: Pirmais spriedums – kārsavieši reformas gaitā negrib zaudēt vietējo slimnīcu. Diagnoze medicīnai – aploksnes ārstiem. Kā to vērtē politiķi?
I. Circene: Vissāpīgākais jautājums – ārstu trūkums. Veselības aprūpei no budžeta var iedot klāt desmit miljonus latu, divdesmit, pat piecdesmit, bet, ja nebūs mediķa šeit uz vietas, tad arī nebūs, kas jums palīdz.
Sāpīgi, ka, kaut arī ir izstrādātas stratēģijas un koncepcijas, pagaidām nekas nemainās. Jo tālāk no Rīgas, jo mazāk mediķu, kas var sniegt pakalpojumus. Varbūt medicīnas studentiem nodrošināt nevis daudz budžeta vietu, bet gan vairāk kredīta vietu? Ar ideju – ja pēc apmācības jaunais ārsts dodas strādāt uz laukiem, viņam šis kredīts nav jāatmaksā, bet, ja izvēlas darbu kādā firmā, jāatmaksā visa summa pašam. Tagad jaunie mediķi bieži vien dodas vai nu uz ārzemēm, vai arī izvēlas strādāt firmās, kompānijās vai kur citur.
J. Strazdiņš: Kā mēs, cilvēki, paši sargājam savu veselību, kā rūpējamies par to? Un vai esam padomājuši, ka mūsu veselība ir atkarīga arī no tā, kā maksājam nodokļus? Kamēr maksā aploksnēs, kamēr daudz naudas iet garām budžetam, tikmēr trūkst līdzekļu mediķu algām, trūkst naudas dārgās aparatūras iegādei un veselības aprūpes uzlabošanai.
Lūk, lielā problēma: mēs šobrīd nevaram samaksāt to, ko medicīna maksā. Kāds brīnums, ka dakteri un māsiņas brauc peļņā uz ārzemēm! Es dzirdēju, ka kāds jūsu ārsts ir strādājis Francijā pat par dārznieku. Tas ir traģiski.
A. Gulbis: Es absolūti nepiekrītu diviem iepriekšējiem runātājiem. Kuģi, ko mēs saucam par veselību, stūrējam ar ļoti izteiktiem caurumiem. Budžets salīdzinājumā ar 2000. gadu gan ir dubultots – nākamajā gadā būs jau 350 miljoni –, bet vai jūs varat man apgalvot, ka piecu gadu laikā veselības aprūpes pakalpojumi kļuvuši divreiz labāki? Nē!
Viss atkarīgs no tā, kā tiek sadalīts šis budžets. Koncentrējamies taču uz lielpilsētām! Uz Rīgu! Bet mēs paši, Rīgā strādājot, šo naudu neredzam. Jo tā paliek lielajos monstros – Stradiņa slimnīcā, Bērnu slimnīcā, kas absolūti nav mainījusi savu struktūru salīdzinājumā ar padomju laikiem. Ticiet man, vienā galā mēs šo naudu liekam iekšā, no otra gala tā izplūst pilnībā laukā. Rajonos ģimenes ārsti ir gan pieejami, bet lielākā daļa cilvēku ar viņiem nav apmierināti. Ļoti svarīgi ir attīstīt medicīnas māsu dienestu, sevišķi laukos, radot iespēju māsām celt kvalifikāciju.
Dz. Jaundžeikars: Es neesmu ārsts, arī piensaimnieks ne, kā raksta presē. Es esmu inženieris. Man kā tautsaimniekam jāteic, ka, lai būtu veselība, vispirms jābūt stiprām ģimenēm. Jābūt attīstībai, jābūt darba vietām.
Kārsavā jābūt novada centram, slimnīcai te jābūt. Es darīšu visu, lai jūs atbalstītu. Ministrs Gundars Bērziņš reformu iesācis labi. Protams, par ko “sist” ir vienmēr, bet es domāju, ka virziens ir pareizs, ja valdībā visiem būs atbildība par veselības aprūpi kā prioritāru nozari, tad arī rezultāti būs labāki.
V. Orlovs: Veselībā mums neizdevās saglabāt visu to labāko pēc Padomju Savienības. Tagad zināms, ka Padomju Savienības izglītība bija labākā, to atzīst UNESCO, un veselības aprūpe bija vislabākā. Piecpadsmit gados, kad pie varas ir labējie, domāts tikai par to, kā sākt privatizāciju, turpināt to, pabeigt.
Ko darīt? Es domāju, ka, pirmkārt, vajag ne tikai medicīnu nosaukt par prioritāti, bet arī piešķirt nepieciešamo finansējumu. Kur ņemt naudu? Es varu pateikt – mums vajag samazināt aizsardzības budžetu. Aizsardzības ministrijas šoferi saņem 350 latus uz rokas. Viņiem nav kur tērēt naudu.
A. Golubovs: Es pateikšu, no kurienes radās tās problēmas. Kad mēs visi aizgājām uz medicīnu, kuru pārstāv mūsu ģimenes ārsti, mēs sagrāvām poliklīnisko posmu. Vai mums ir īsta poliklīnika šeit, Kārsavā? Vai jūs varat nosaukt īstu poliklīniku Ludzā vai Zilupē? Nē! Jūs pazaudējāt feldšeru – vecmāšu punktus savos pagastos! Uz vietas minimālo palīdzību jūs nevarat saņemt, jums vajag braukt vai nu uz Ludzu, vai uz Kārsavu, Zilupi vai vēl kaut kur.
Vēl gribu teikt, ka mēs nākamajam gadam rezervējam 15 miljonus NATO sammita uzņemšanai Rīgā. Ja uz mazajām slimnīcām aizietu tie 15 miljoni... Ceru, šodien ministrs aizbrauks uz Kārsavas slimnīcu un paskatīsies, vai tur var sniegt kaut kādu palīdzību vai nevar.
G. Bērziņš: Ģimene ir stabila tad, kad dzīvo ilgi kopā. Kāda tad ir medicīnas ģimene? Četrpadsmit gados es esmu divdesmit pirmais ministrs. Kādi bērni var izaugt tādā ģimenē? Visi dara nedarbus. Tēvs, māte – atkal jauna vasariņa, jauna māmiņa vai tētis mīlīgs. Vajag bargu tēti! Vajag ieviest kārtību! Sadrumstalotība, neskaidrība, neprognozējamība, ilgtermiņa lēmumu neesamība... Tāpēc arī vajag tās programmas desmit gadiem, piemēram, atalgojuma jautājumā. No 1. jūlija atalgojums ir palielināts, no 1. janvāra – atkal palielinās.
Speciālistu problēma, protams, sarežģīta. Šogad mācības beidza tikai 55 rezidenti, bet, lai atjaunotu medicīnisko personālu esošajā līmenī, vajag 150, pat 180. Algu palielināšana šeit ir viens no risinājumiem. Tā šogad studētgribētāju konkurss medicīnā bija divarpus reižu liejāks nekā iepriekšējā gadā. Pērn uzņēma visus, kas vēlējās studēt, bet pirmajā semestrī atbira vairāk nekā 30 procentu. Tie, kas tagad septembrī sāka studijas, pie jums kā ārsti var nonākt tikai pēc 12 gadiem. Jāsaprot, ka tie ir tādi ilgtermiņa jautājumi, turklāt vēl ļoti sarežģīti.
Kārsavā slimnīca kā pakalpojumu sniegšanas vieta būs, līdz 1. maijam saņemsiet jaunu neatliekamās palīdzības mašīnu. Visā valstī – 70 jaunas mašīnas. Es apmeklēju Valmieru, tur jaunākā mašīna, ar ko viņi bija braukuši, jau bija kalpojusi 13 gadus.
Ludzas slimnīcā iesākts celt jaunu korpusu. Te iespējams liels projekts ar mērķi pabeigt celtniecību un aprīkot jauno korpusu.
Runājot par stabilu medicīnas ģimeni valstī, es domāju, ka tēti un māmiņu vajag uz ilgāku laiku, tad bērni augs paklausīgi, deguni būs noslaucīti.
Nevis cīniņus, bet specializāciju
No zāles: Es esmu no Madonas, tagad dzīvoju Rīgā, bet mani ļoti uztrauc, vai slimnīcu optimizācijas rezultātā Madonas slimnīca pastāvēs tādā līmenī kā tagad?
G. Bērziņš: Valstī ir 11 lielās reģionālās daudzprofilu – ne mazāk kā astoņu profilu – slimnīcas, kur minimums ir 300 gultas. Tuvākā Kārsavai ir Rēzeknes slimnīca. Rajonu centros ir lokālās daudzprofilu slimnīcas. Madonas slimnīca ir viena no spēcīgākajām, tur ir gandrīz 200 gultas, tās arī saglabāsies. Tur spēcīgā līmenī ir ķirurģija. Par slimnīcām, kur gultu skaits ir mazāks nekā 120, jālemj, kas tās būs – kāda monoprofila slimnīca vai veselības centrs, kur ir arī, teiksim, terapeitiskās gultas vai kādas citas nodaļas.
Kas notiks ar Kārsavas slimnīcu?
Es varu godīgi pateikt – diezin vai tā būs slimnīcas statusā, tāpēc ka šādam statusam vajag 120 gultas ar 85 procentiem aizpildījuma. Domāju, ka Kārsavā drīzāk būs veselības centrs, kurā būs arī stacionārās gultas, šis centrs būs ļoti līdzīgs tagadējai slimnīcai. Nosaukums “slimnīca” paredz, ka jebkurš cilvēks cauru diennakti veselā virknē profilu var saņemt palīdzību. Kārsavā izšķirošais, es saprotu, būs arī iedzīvotāju skaits, personāls un tā tālāk.
Manuprāt, jārunā ne tik daudz par slimnīcu savstarpējiem cīniņiem – kura paliks slimnīca, kura zaudēs šo statusu – , bet gan vairāk par to, kā specializēties un sadarboties. Labs paraugs šajā ziņā ir Vidzemē. Valmierā ir daudzprofilu slimnīca. Citām ir kāds spēcīgāks novirziens. Gulbenē, ja nemaldos, ir trīs neiropatologi, Balvos ir ļoti spēcīgi infektologi. Madonā ir spēcīgāks ķirurģiskais profils. Šādu specializēšanos mēs atbalstām. Varbūt Kārsavai un Ludzai vajag labāku saikni ar Rēzeknes slimnīcu.
Pēc kādiem principiem slimnīcām iedala šos profilus?
Ir vienkāršākie profili, teiksim, terapeitiskais profils. Sarežģītāks ir ķirurģiskais profils. Vēl sarežģītāki profili ir neiroķirurģija, kardioloģija. Ir tādi profili, kas pieejami tikai, piemēram, Stradiņos. Bet šogad mēs strādājam, lai kardioloģija būtu arī Daugavpilī, Liepājā.
A. Golubovs: Es gribu pajautāt ministram, kāpēc pneimonijas slimnieks, kas ārstējas Kārsavas slimnīcā, saņem mazāku finansējumu nekā tāds pats slimnieks Ludzas slimnīcā?
Golubova kungs nedaudz ir palicis vakardienā. Tāda situācija īstenībā bija, jo slimokases bija ļoti dažādas. Kad es sāku darbu, vienāda līmeņa slimnīcām bija pilnīgi atšķirīgas cenas. Tās pakāpeniski tika tuvinātas jau tad, kad ministra krēslā sēdēja Circenes kundze.
Šobrīd vienāda profila slimnīcām ir absolūti vienādas cenas. Cena atšķiras reģionālajām slimnīcām, jo tām jāuztur no astoņiem līdz divpadsmit profiliem. Ludzas slimnīca ir lokālā daudzprofilu, bet šeit, Kārsavā, ir tikai viens profils. Arī pacientu iemaksa, domāju, šeit ir atšķirīga. Kārsavā jāmaksā mazāk tāpēc, ka te ir monoprofila slimnīca. Vienāda profila slimnīcām ar 1. jūliju ir vienāda cena.
I. Circene: Kā teica Bērziņa kungs, tēti un māmiņas mainās, bet – paldies Dievam – tā koplīnija tomēr turas pie viena un tā paša. Kāpēc sāka veidot slimnīcu apvienības? Ir mazās slimnīcas ar divdesmit – divdesmit piecām gultām. Ir piecdesmit gultas. Ir simts. Bet jebkurā vietā, kas saucas “slimnīca” un kurā dienu un nakti atrodas slimnieki, ir vajadzīgi pilnīgi visi tie paši dienesti, kas nodrošina pakalpojumus.
Lai uzturētu diennakti laboratoriju, dežūrārstu, visus šos speciālistus, tas viss maksā dārgi. Labāk ir tā, ka slimnieks vispirms nonāk lielā slimnīcā, kurā ir visi šie dienesti. Kad cilvēks ir izmeklēts, kad ir skaidra diagnoze, kad ir saņemta visa akūtā neatliekamā palīdzība, tad viņš var turpināt un pabeigt ārstēšanos mazā veselības aprūpes centrā bez dārgām tehnoloģijām, bez dārgiem izmeklējumiem un bez visu šo konsultantu piedalīšanās. Lūk, kāpēc izmaksas lielās slimnīcās vienmēr būs augstākas.
A. Gulbis: Veselības reforma līdz 2010. gadam paredz, ka no 112 Latvijas slimnīcām paliks tikai 30, augstākais, 40. Kārsavas slimnīca nepastāvēs, to likvidēs, jums nebūs nekādu cerību. Neirologam, visticamāk, būs jāpārprofilējas par ģimenes ārstu.
Bet šobrīd Stradiņa slimnīcā ir angiogrāfs – tehnoloģiska iekārta, kas maksā miljonu. Kuldīgai ir nopirkts magnētiskās rezonanses aparāts. Vai tas tiek noslogots? Ja mēs iepērkam kaut ko, tad tas ir jānoslogo. Mēs šādas iekārtas pērkam, bet cilvēkiem reāli vajag ģimenes ārstus, vajag mājas aprūpi, medicīnas māsu dienestu, kompensējamus medikamentus.
G. Bērziņš: Slimnīcas ne vien likvidē, bet arī apvieno. Par angiogrāfu. Tā ir visā valstī izstrādāta kardioloģijas programma, šobrīd kardioloģijas un asinsvadu slimības dod 55 procentus mirstības. Latvijā gada laikā no asinsvadu slimībām dzīvību zaudē 20 000 līdz 22 000 cilvēku. Uz izmeklēšanu ar angiogrāfu šobrīd rindā pieraksta plānveida pacientus jau uz 2007. gada sākumu. Kam ir akūti, tiem uzreiz.
A. Gulbis: Gribu paskaidrot, kāpēc tiek izmantotas šīs smalkās tehnoloģijas. Tāpēc, ka slimības tiek ielaistas. Mēs cilvēkus nepietiekami aprūpējam viņu dzīvesvietās. Es, ārsts, konsultēju cilvēkus no rajoniem. Ierodas pacienti jau smagā stāvoklī, viņi nevar paiet, viņus ieved ratiņos. Kad jautāju, kāpēc agrāk neko nedarīja, atbilde – pie ģimenes ārsta negāju, ģimenes ārstam neuzticos.
Diskusijas pilnu tekstu lasiet laikrakstā “Latvijas Avīze”