Pagājušajā piektdienā Preiļu novada kultūras centrā norisinājās jau piektie rajona grāmatu svētki, kuru ietvaros notika arī "Latvijas Avīzes" politiskā diskusija "Izglītība un uz zināšanām balstīta ekonomika".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pie Preiļu iedzīvotājiem uz sarunu bija ieradies Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP), izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS), 8.Saeimas deputāte Ina Druviete ("JL"), Andris Bērziņš ("LC"), Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors Juris Zaķis (LSDSP) un Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks ("TB"/LNNK). Diskusiju vadīja "Latvijas Avīzes" galvenās redaktores vietnieks Ivars Bušmanis.

Trūkst kvalificētu speciālistu

– Vai Preiļos ir tādi uzņēmumi, kuros varētu strādāt ar augstāko izglītību un labi pelnīt? Tagad bieži notiek tā, ka cilvēki apgūst zināšanas bezdarbnieku kursos un galu galā vienalga aizbrauc strādāt uz Īriju.

I. Druviete: – Ir divas ļoti svarīgas lietas. Pirmkārt, mūsu cilvēku veido ne tikai šī formālā izglītība, bet arī audzināšana. Otrkārt, ja šim izglītotajam cilvēkam nebūs darba iespēju, mēs viņu Latvijai būsim zaudējuši. Tādēļ ir jāsāk nevis ar izglītības sistēmas reformu, bet ar valsts stratēģisko vīziju un valsts attīstības vadlīniju nospraušanu. Tad pielāgot izglītības iestādes un pārkvalificēt mūsu izglītotos skolotājus jau būs sekundāri.

B. Rivža: – Preiļos ir uzņēmumi, kuros var strādāt, ir infrastruktūra, kurā ir vajadzīgi darbinieki. Šī ir aktīva vieta, kur tiek īstenoti labi projekti. Mazā uzņēmējdarbība un amatniecība būtu virzieni, kuros iespējams rast darbu. Tie ir projekti, kas tiek īstenoti ar lauku tūrismu un saimniekošanas dažādošanu. Jaunas darba vietas rodas arī līdz ar informācijas tehnoloģiju attīstību. Ja cilvēks dzīvo Preiļos vai Preiļu novadā, viņš var braukt un strādāt arī citur – šādas iespējas pastāv. Cilvēks ar zināšanām var arī radīt darba vietas, viņam tās nav tikai jāmeklē.

A. Kalvītis: – Mēs mācāmies un iegūstam zināšanas, lai izdomātu – kā uzsākt uzņēmējdarbību, palielināt darba ražīgumu, labāk izmantot jaunās tehnoloģijas. Tas ir izglītības rezultāts. Iegūstot izglītību, cilvēkam rodas jaunas un radošas idejas un arī iespējas – vai nu strādāt pašam, vai nodarbināt citus.

J. Eglītis (Preiļu novada domes priekšsēdētājs): – Šogad a/s "Preiļu siers", kas ir siera ražošanas līderis Latvijā, atver jaunu cehu, kurā ir vajadzīgi 60 kvalificēti strādnieki. Tās ir labi apmaksātas, stabilas, ar augstu pievienoto vērtību pagaidām vakantas darba vietas.

J. Šņepsts (a/s "Preiļu siers" valdes priekšsēdētājs): – Situācija tiešām ir dramatiska. Manī izbrīnu rada viens – it kā šajos 15 gados izglītības pie mums nemaz nebūtu bijis. Piemēram, mēs jau gadu meklējam galveno inženieri. Inženiera apstiprinātā tarifa likme ir 970 lati mēnesī, neskaitot sociālās garantijas, iemaksas pensiju fondā, 13. algu, dzīvokli un vēl vairākus blakus labumus. Bet mēs šo speciālistu nevaram atrast! Labi, nauda nav galvenais, bet iespējas ir fantastiskas! Te ir runa nevis par jaunu cehu, bet par pilnīgi jaunu ražotni. Kur vēl labāk izvērsties inženierim, kā no nulles attīstot jaunu ražotni. Kur ir tā mūsu izglītība? Neesmu dzirdējis, ka būtu slēgta Tehniskā universitāte vai kāda cita augstskola.

B. Rivža: – Problēma noteikti ir aktuāla, un es saprotu piensaimnieku sāpi. Lauksaimniecības universitātē ir ļoti laba Pārtikas tehnoloģijas fakultāte, bet, lai sagatavotu inženieri tik atbildīgam amatam, vajadzīgi vismaz pieci līdz desmit gadi. Šis piemērs rāda, ka šajos gados piensaimniecība jaunajiem cilvēkiem nelikās tik perspektīva, lai viņi specializētos šajā nozarē. Tie, kas ir to izdarījuši, ātri un veiksmīgi atraduši darbu.

Tāpēc valdības prioritāte ir attīstīt inženierzinātnes un dabaszinātnes, jo tieši šo jomu speciālisti mums ir visvajadzīgākie. To jauniešu skaits, kas pēdējos gados studē pārtikas tehnologos, ir krietni sarucis.

– Jābūt sistēmai, kurā uzņēmēji var izglītības sistēmai pasūtīt vajadzīgos speciālistus. Līdz šim sistēma nedarbojās, ne velti Darba devēju konfederācija pieprasīja, lai viņiem ir teikšana par vajadzīgo speciālistu skaitu.

B. Rivža: – Uzņēmēja svars ir liels, viņi arī nosaka to standartu, kas nepieciešams, lai sāktu studiju programmu. Nacionālajā attīstības fondā no 2007. līdz 2013. gadam ir iestrādāta valdības vēlme par reģionu attīstību.

Skolēniem "iegriež" matemātikas un ķīmijas nezināšana

A. Kalvītis: – Lielākā problēma, kas izveidojās pēc neatkarības atgūšanas, – mēs gribējām pārņemt pašiem nesaprotamu, modernu izglītības sistēmu no citām valstīm. Toreiz bērniem devām nepareizu signālu – nu ir tik liela demokrātija, ka paši varat izvēlēties, kādus priekšmetus mācīties. Tādā veidā mums, pieaugušajiem, jāuzņemas atbildība.

Mēs saprotam, ka nevar iztikt bez eksaktajām zinībām – fizikas, ķīmijas, bioloģijas un matemātikas. Bet cilvēks jau pēc dabas ir slinks un tāpēc daļa jaunieši izšķīrās par vieglāko ceļu – šos priekšmetus nemācīties. Tāpēc arī tagad nav pārtikas inženieru, jo šajā specialitātē ir grūti mācīties, visi iepriekšminētie priekšmeti ir labi jāzina.

Daudzi izvēlējās studēt socioloģiju, politoloģiju. Kā ministru prezidents saskaros ar problēmu, ka Latvijā tagad aug celtniecības apjomi, bet būvfirmās trūkst būvuzraugu, inženieru un pat celtnieku. Par darbu vadītājiem strādā sirmi, septiņdesmitgadīgi vīri, jo jauno vienkārši nav. Jaunieši ir iemācījušies politoloģiju – lasīt avīzes.

Ar šo kļūdu mēs padarījām savus jauniešus konkurēt nespējīgus. Tikai šogad mēs kopā ar Druvietes kundzi Ministru kabineta noteikumos atjaunojām normu, ka matemātikas eksāmens būs obligāts. Nemācoties matemātiku, jaunietis liedza sev virkni profesiju, kuras varētu apgūt, ja viņš šo priekšmetu zinātu.

Runājot par darba tirgu, arī šis jautājums valdībām ir slikti beidzies. Manas valdības laikā joprojām nevaram tikt skaidrībā ar to, kurš darba tirgu prognozēs ilgtermiņā. Ministrija, kam tas būtu jādara, kratījās no šā pienākuma vaļā kā no nevajadzīga, savukārt Labklājības ministrijai nav tādu zināšanu, lai pateiktu, kāds katrai zinātnei ir pasūtījums.

Pusotru gadu mēs zaudējām tikai tāpēc, ka ministri nevarēja sanākt un vienoties, kurš tad ilgtermiņa prognozi gatavos un kurš tad dos šo pasūtījumu izglītībai. Tagad beidzot ledus ir sakustējies un ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs un labklājības ministre Dagnija Staķe pie šā jautājuma strādā, tāpēc būs arī rezultāts.

B. Rivža: – Ir arī priecīga ziņa. Šogad 12. klasi absolvēs 18 600 skolēnu. Un vairāk nekā 15 000 ir pieteikušies kārtot matemātikas centralizēto eksāmenu. Tas ir krietni vairāk nekā pagājušajā gadā.

I. Druviete: – Mēs esam mainījuši savu izpratni par vidusskolu. Agrāk vidusskola likās kā mācību beigu posms. Tagad ir jāsaprot, ka vidējā izglītība ir tikai pāreja vai nu uz apgūstamo profesiju arodskolā, vai arī ceļš uz augstskolu. Šobrīd bērniem ir jāpasaka, ka vidējā izglītība labu darbu un ienākumus vēl nenodrošinās.

Tas, ka savulaik mēs pieļāvām šo kļūdu ar demokratizāciju, rāda, cik ļoti uzmanīgiem jābūt,pieņemot lēmumus izglītības sistēmā. Reformu ieviest ir grūti, bet to atcelt – gandrīz neiespējami. Kā ietekmēt darba tirgu? Pirmkārt, jābūt labi apmaksātām darba vietām, bet šis arguments darbosies arī bez valsts starpniecības. Galvenais valsts instruments ir budžeta vietas. Tieši tāpēc darbojas Augstākās izglītības padome, kuras priekšsēdētāja daudzus gadus ir Baiba Rivža, lai sadarbībā ar darba devējiem lemtu, kura specialitāte valstī būtu īpaši atbalstāma.

– Vai ir iespējams izveidot pieprasītāko profesiju topu?

J. Zaķis: – Viss ir iespējams. Tas ir nejēdzības kalngals, ka valsts augstskolas pašreiz konkurē politologu sagatavošanā. Tā ir budžeta nauda, un bija skaidri jāzina, kam to vajadzēja dot un kam ne. Tikai nejauciet ar tām augstskolām un iespējām, kurās cilvēks pats maksā un pats "pasūta mūziku".

Tāpēc man ir kauns skatīties nodokļu maksātājiem acīs, ja viņi maksā par izglītību, kas valstij nav vajadzīga. Cik gadiem vajadzēja paiet, lai to saprastu! Esmu izgājis citu laiku skolas, kad visas rūpnīcas bija devušas pasūtījumus caur valsts budžetu un tad nesagatavoja speciālistus, kuri vēlāk izrādījās nevajadzīgi. Bet vai tiešām Preiļos nav bezdarba? Es negribētu, ka no Preiļiem būtu jābrauc uz Īriju vai Rīgu. Darba vietas ir jārada tepat uz vietas.

A. Vaivods (Līvānu novada domes priekšsēdētājs): – Cilvēks ar augstāko izglītību vai konkrētu specialitāti un bez darba? Šo jautājumu varēja uzdot pirms diviem trim gadiem, tagad tas ir novecojis. Pēc statistikas, Līvānos ir divi bezdarbnieki ar augstāko izglītību no vairāk nekā tūkstoša. Ar vidējo un vidējo speciālo – 50 bezdarbnieki. Šobrīd jau izveidojusies situācija, ka uzņēmumi ved strādniekus no Daugavpils, trūkst inženieru, celtnieku un speciālistu ar inženiertehniskajām zināšanām.

– Vai mūža izglītība būtu atrisinājums cilvēkiem, viņi kļūtu derīgāki darbam?

J. Eglītis: – Tiem, kas vēlas, ir iespējas gan mācīties, gan pārkvalificēties. Ja es būtu bezdarbnieks, varbūt arī man būtu grūti pārkvalificēties par celtnieku, taču varētu iemācīties kādu citu arodu. Tas lielā mērā ir atkarīgs no paša indivīda. Iespējas to izdarīt arī Preiļos ir.

B. Rivža: – Visā pasaulē ir tendence – jo augstāka ir izglītība, jo mazāks ir bezdarba īpatsvars. No valstī kopumā reģistrētajiem bezdarbniekiem tikai 7 procentiem ir augstākā izglītība. Mums arī ir viens no zemākajiem rādītājiem tajā jomā, kad par bezdarbniekiem ir reģistrējušies absolventi. Jo cilvēkam ir augstāka izglītība, jo viņam ir lielākas iespējas pārkvalificēties.

– Pirms iestājāmies ES, bez darba bija ap desmit procentiem, tagad tas sarucis līdz sešiem procentiem. Kas noticis? Izglītības līmenis paaugstinājies? Nē, cilvēki aizbrauc strādāt uz Īriju un uzlabo mums statistiku!

V. Kazāks: – Daudzi vairs negrib iet vergot par algu, pat par lielu algu ne. Viņi grib kaut ko savu, savu peļņas daļu. Izglītības un zinātnes uzdevums būtu strādāt tiem cilvēkiem, kuri grib darīt kaut ko savu, lai par nopelnīto varētu uzbūvēt māju, nopirkt mašīnu. Te mums būtu daudz darba – jāatrod paņēmiens, kā to darīt.

Mums vajag nevis privātas iestādes, bet valsts un sabiedrības iestādes, kurās mazais uzņēmums īsā laikā kaut ko iemācītos. Jāattīsta mazā uzņēmējdarbība.

Ministrs aiz ministra, reforma pēc reformas

Lilita Baško (Preiļu 2. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā): – Runātāji daudzās nelaimēs vaino skolu. Bet, atvainojiet, cik ilgi jūs terorizēsiet skolu? Nāk jauns ministrs, visu sagriež kājām gaisā, nāk nākamais – atkal viss jādara citādi. Ja mēs runājam tikai par šo brīdi, joprojām nav juridisku dokumentu par centralizētajiem eksāmeniem un mācību gada noslēguma posmu. Maijā skolas administrācijai ir jāsniedz skolotājiem kaut neliels ieskats par to, kas viņus gaida nākamajā mācību gadā, lai skolotāji pa vasaru varētu plānot nākamo darbu. Pašlaik par nākamo mācību gadu mums vispār nav nekādas skaidrības – nāk viena reforma pēc otras.

Kalvīša kungs runāja par matemātiku. Tas jau velkas vairākus gadus, jo katrs nākamais ministrs skolā ievieš jaunu mācību priekšmetu – bija ievads ekonomikā, tad informātika un sociālās zinības. Jā, tas viss ir vajadzīgs, bet uz kā rēķina? Stundu skaitu mēs nepalielinām, tātad kādam citam priekšmetam stundas ņemam nost. Tā ir dzimtā valoda un matemātika, kurām mēs stundu skaitu samazinām. Sākumskolā bija 8 – 9 stundas dzimtajā valodā, pašreiz pēc jaunās reformas – palikušas četras stundas. Tikai pēc tam mēs vidusskolā brīnāmies, ka pārdomu rakstus publicē avīzēs ar dažādiem izteicieniem. Dažreiz gribētos iedot 12. vai pat 9. klases valsts valodas pārbaudes darbu deputātiem Saeimā ar augstāko izglītību un paskatīties politiķu līmeni valsts vai dzimtajā valodā.

I. Druviete: – Dzīve attīstās, arī mūsu vajadzības tam līdzi. Nedrīkstam pieļaut, ka mūsu bērni būtu mazāk izglītoti un zinīgi kā viņu vienaudži citās Eiropas valstīs, ar kurām mums tagad ir kopīgs darba un izglītības tirgus. Tātad mēs nevaram mācīties kā pirms desmit gadiem un pēc divdesmit gadiem arī šodienas programma liksies viegla un maza. Mācību saturs ir jāatjaunina nepārtraukti. Tāpēc ir veikta pamatizglītības satura reforma un tuvojas vidējās izglītības satura reforma.

Mums ir grūti izšķirt, kas ir vissvarīgākais. Ja mēs būtu ņēmuši vērā visu sabiedrisko organizāciju un privātpersonu vēlmes, tad mums stundu sarakstam būtu jāpievieno vēl 18 priekšmeti. To mēs nevaram, tāpēc ir jāskatās, kas patiešām ir vajadzīgs. Es pievienoju Latvijas vēsturi, tas ir izdarīts, nepalielinot stundu skaitu. Mums ir jāiemāca nevis fakti, bet gan veids, kā šos faktus atrast un izprast.

– Bet kāpēc ar katru ministru notiek pārmaiņas un skolai nav šīs skaidrības?

– Pārmaiņu ir daudz mazāk, nekā sabiedrībā tiek uzskatīts. Mums ir jābalstās uz iepriekš paveikto un jāpielāgojas tām prasībām, ko izvirza dzīve. Jāveic pārmaiņas, saskaņojot to ar arodbiedrību, skolotājiem, aptaujājot arī vecākus. Nebūtu pamata žēloties par to, ka mūsu ierosmes iepriekš netiktu pamatīgi apspriestas.

B. Rivža: – Man jāatvainojas skolotājiem, skolēniem un vecākiem, ka ir bijusi tāda ārkārtas situācija, ka mēs Ministru kabineta noteikumus par centralizēto eksāmenu pārbaudījumu apstiprinājām tikai šajā nedēļā, arī pateicoties valdības pretimnākšanai. Es stingri vērtēšu, kāpēc tas tā ir noticis, jo dokumentu aprites kārtība Izglītības ministrijā ir ļoti smaga. Noteikumiem bija jābūt daudz agrāk, un tā ir neizdarība no ministrijas puses.

Manuprāt, ir jāieklausās skolotāju viedoklī, jo diennaktī ir tikai 24 stundas, bērni ir pārguruši, netiek līdzi programmai, nesekmīgo skolēnu skaits palielinās. Tas nozīmē, ka mums jādomā par to, cik intensīvas ir šīs mācības, un arī par to, kā strādāt ar tiem bērniem, kuri netiek līdzi. Šeit ir domāts par skolotāja palīgu, tātad skolotāju, kas strādātu pēc stundām. Mums ir gandrīz 4000 ģimeņu, kuru vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm un bērni palikuši pie vecākajiem brāļiem un māsām vai vecmāmiņām.

I. Druviete: – Ministrs ir politiskā vadība, bet administratīvo vadību veic augstākā ierēdniecība. Izglītības satura un eksaminācijas centru, kas ir izglītības padotības iestāde, visu šo laiku ir vadījis Māris Krastiņš, kuram vienpersoniski ir jāatbild par to, kāpēc ir kavējies šis process.

– Bet ko dod dzimtā valoda? Piemēram, Nīderlandē nemāca savas valsts vēsturi skolā, viņi māk vācu un angļu valodu, ir konkurētspējīgi un nesūdzas par darba vietu trūkumu. Kāds bizness viņiem sanāktu flāmu valodā? Ko mēs iesāksim ar savu latviešu valodu?

B. Rivža: – Viņi uzskata, ka, jo vairāk valodu viņi zinās, jo bagātāki būs. Te mēs varam mācīties no holandiešiem. Attiecībā uz izglītības reformu saistībā ar mazākumtautību mācību programmām izskanējis jautājums presē, arī "LA", – kur tad ir mana nacionālā stāja? Mana nacionālā stāja ir taisna un skaidra. Valdība un ZZS nav domājuši neko mainīt šajā reformā. Reforma tāpat arī turpināsies, bet mums jāpalīdz celt kvalitāte kā latviešu skolās, tā arī mazākumtautību skolās. Otra lieta, par ko iestājas ZZS, ir dialogs. Dialogs ar baltkrievu, ukraiņu, poļu, ebreju mazākumtautību skolām. Dialogs kā faktu argumentācija, vērtēšana un dialogs, kurš nav sinonīms reformas atcelšanai. Reforma turpināsies, satraukumam nav nekāda pamata.

Arī skolotāji vēl jāmāca

A. Bērziņš: – Esmu visā notikušajā līdzvainīgs, bet tagad man ir bijis laiks mazliet paskatīties no malas un saprast, kas tad izglītības sistēmā būtu jādara. Tās ir trīs lietas – paralēli visatļautībai pēc 90. gada ir notikusi informācijas un sava veida kultūras revolūcija. Skola vairs nav vienīgā vieta, kur var iegūt zināšanas. Tās var iegūt arī dažādās citās vietās un veidos, bet par to mēs sabiedrībā nerunājam. Atnāk jauni skolotāji, kuri zina, kur šo informāciju var atrast, bet ir palikuši arī vecās paaudzes skolotāji, kuri nav uz "tu" ne ar datoru, ne ar citām programmām un rīkiem, no kuriem jaunieši jau informāciju prot saņemt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jāinvestē ne tikai skolotāju algās, bet skolotāju tālākizglītībā un apmācībā. Ja to neizdarīsim, normālu izrāvienu skolās nedabūsim.

Otra lieta – daudz runājam par to – kādus priekšmetus mācīsimies. Eiropā un pasaulē jau sen nerunā par priekšmetu mācīšanu, bet par to, kādas pamatprasmes ir jāiemāca cilvēkam. Kādas pamatprasmes, beidzot viena vai otra līmeņa skolu, ir jāprot. Tagad Eiropa ir vienojusies, ka ir jāiemāca astoņas pamatprasmes. Pirmā ir dzimtās valodas apgūšana, otrā – svešvalodas apguve, trešā – uzņēmējdarbības pamatu un izpratnes apguve, tam seko dabaszinības, matemātika. Šīs prasmes ir vajadzīgas, lai varētu ātri spēt pārkārtoties atbilstoši darba tirgus vajadzībām.

Ja skatāmies statistiku, skolotājus mēs gatavojam tik daudz, ka trīsarpus gados mēs varētu pilnībā nomainīt visus Latvijas skolotājus. Kur viņi pazūd? Skolotāju izglītība acīmredzot ir tāda, kas dod iespēju ātri pielāgoties jebkuriem darba apstākļiem.

Trešā lieta – vairāk ir jāuzticas un jāieklausās darba devējos. Te es gribētu mest akmeni ilggadējās izglītības padomes vadītājas Baibas Rivžas dārziņā, viņa jau bija tā, kas kopā ar augstskolu rektoriem sēdēja pie naudas maisa un dalīja – cik tiks inženieriem, cik sociologiem un visiem pārējiem. Augstskolu rektori ir stipri cilvēki, viņi arī mācējuši panākt to programmu atbalstu, kuras mācīt ir vieglāk. Diemžēl arī biežā ministru maiņa ir devusi savu sliktumu šai nozarei.

– Kurā jomā mēs varētu būt tie labākie?

A. Kalvītis: – Runājot par mūsu iespējām ilgākā laika termiņā un ekonomikas attīstību, nekādu unikālu modeli mēs nevaram izdomāt. Latvijā jau ir iezīmējusies ekonomikas attīstības virzība pakalpojumu sfērā, mēs redzam, cik spēcīgi attīstīti ir finanšu un loģistikas pakalpojumi. Pakalpojumu nozare būs tā galvenā, respektīvi, cilvēki ar savām zināšanām pievienos vērtību un radīs materiālās vērtības.

Būs nozares, kuras vienmēr bijušas Latvijā vadošas, piemēram, laukos tā būs piensaimniecība. Mēs atrodamies globālā Eiropas tirgū, ir jāizmanto savas stiprās puses un izdevīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta.

B. Rivža: – Mums ir 6000 budžeta studiju vietu gadā, kas ir ļoti maz. Lielākā daļa šo vietu tiek atdotas inženierzinātnēm, dabas zinātnēm, medicīnai. Tur, kur ir dārgas studiju izmaksas. Piemēram, sociālajās zinātnēs budžeta vietas ir tikai 10%. Arī ar studiju un studējošo kredītu dzēšanu var stimulēt valstij vajadzīgās zinātnes.

– Ir likvidēta Daugavpils rajonā Zeltkalnes pamatskola. Vai Druvietes kundze maz to zina un atbalstīja? Tas bija uzņēmēju interesēs, kam interesēja nopirkt tikai šo ēku!

I. Druviete: – Pagājušā gada 1. septembrī skolēnus vairs neuzņēma sešās Latvijas skolās. Lielākā daļa no tām bija mazās lauku skolas – četrgadīgās un sešgadīgās, un ikviens no lēmumiem bija smags. Skolu dibinātāji ir pašvaldība, tā arī pieņem lēmumu skolu atvērt vai to slēgt, Izglītības ministrija, ļoti rūpīgi visu izvērtējot, sniedz saskaņošanu. Šāda saskaņošana netiek veikta, ja pašvaldības atrodas uzņēmēju vai ēku privatizētgribētāju ietekmē.

Runājot par Zeltkalnu skolu, bija pašvaldības iesniegums, nebija neviena protesta, nevienas vēstules, kas liktu pievērst uzmanību šim gadījumam, un saskaņojums tika sniegts. Bet kā attīstīties skolu tīklam nākotnē, ja bērnu paliek mazāk, izglītība paliek arvien dārgāka? Nevaram atļauties uzturēt skolu, kur klasēs mācās trīs četri bērni. Sākumizglītība bērnam jāiegūst pēc iespējas tuvāk mājām, bet pēc tam jau jāiegūst laba izglītība. Neatrisinātā administratīvi teritoriālā reforma liedz runāt par skolu tīkla sakārtošanu.

– Atnācu strādāt par vēstures un sociālo zinību skolotāju pirms diviem gadiem. Tagad bērni gandrīz nemāk rakstīt latviski, viņi Cēzaru sauc par dievību, Einšteinu – par repa izpildītāju. Ko Latvijas izglītības ministri panākuši, ja no valsts izbrauc tikai ogu un sēņu lasītāji?

– Izglītībai ir jābūt ļoti augsta līmeņa, un mums kā mazai valstij ir jābūt īpaši atbildīgiem par to, ko un kā mācām skolās. Formālo zināšanu līmenis ir augstāks pašreiz, kaut sabiedrībā pastāv citāds uzskats. Deviņdesmito gadu skolas absolvents noteikti nebūtu tik zinīgs matemātikā, fizikā un informātikā, bet viņam, šķiet, bija plašāks redzesloks, vairāk inteliģences. Tā ir visas Eiropas un pasaules problēma. Cilvēki specializējas vienā nozarē, kļūst intelektuāli gudrāki, bet viņu redzesloks sašaurinās.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form