Manu iepriekšējo darbavietu ar šo nevar salīdzināt – tur bija niecīgs budžeta finansējums, savukārt te mēs paši lemjam cik un par ko saņemt. Tādēļ arī sanitārie mezgli mums ir pieklājīgi – šurp nav kauns vest pat ārzemju viesus. Vienīgais manas darbavietas sanmezglu mīnuss ir mūsu atejas paplānās starpsienas – kolēģi no manas un citām frakcijām nereti mani apceļ. Nezinu kā Jums, bet man vēderizeja neizbēgami saistīta ar noteiktu skaņu izdošanu un smakas izplatīšanos. Tomēr, arī plānajām starpsieniņām ir kāds pluss, proti – varu nepamanīts noklausīties citu deputātu savstarpējās sarunas. Vai Jūs domājat, ka Ādamsona komisija informāciju par pedofilijas uzliesmojumu valsts augstāko amatpersonu aprindās ieguva no operatīvajiem darbiniekiem, kuri darbojās pašās notikumu krustugunīs? Nebūt nē, pirmo informāciju no pirmavotiem viņiem piegādāju es. Tieši plānajām starpsienām un manam kuņģītim jāpateicas par iespēju paša acīm un ausīm pārliecināties par kāda pozīcijas deputāta, kurš iepriekš pasniedza zinātnisko komunismu Latvijas Valsts universitātē, neremdināmo kaisli onanēt, šķirstot žurnālu "Copes lietas". Tiesa – to, ka šis sava aroda pratējs onanējot šķirsta tieši "Copes lietas", uzzināju pēc tam, kad 14 reizi izdzirdot vienas un tās pašas skaņas, neizturēju un pakāpos uz poda maliņas, lai pāri starpsienai palūrētu kādu literatūru kaimiņš izvēlējies šoreiz.
Tā nu es te sēdu kā ik ceturtdienu... O, johaidī, bļ***, jop***** m**, pulkstenis rāda jau 9:17, bet Valdis atkal nav piezvanījis, ka sēde jau sākusies. Zābaks tāds! Kādēļ gan viņu ievēlējām par frakcijas priekšsēdētāju, ja viņš nespēj pat tik daudz kā savējos pirms sēdes sākuma apzvanīt! Būs vien jāierosina nākošajā frakcijas sēdē izskatīt jautājumu par atbilstību ieņemamajam amatam. Egils šai ziņā bija nesalīdzināmi punktuālāks – kā pulkstenis nosita 8:55, tā viņš jau zvanīja un aicināja ieņemt vietas zālē.
Aizelsies skrienu pa trepēm augšup uz plenārsēžu zāli, knapi tieku līdz savai vietai, un blakus sēdošajai Violai, kura tagad uzkalpojusies par Valda vietnieci, pārgrieztu seju paspēju izdvest: "...man trūkst slāpeklis?". Viņa manī paveras milzīgām, izvalbītām acīm un vaicā: "kam tev slāpeklis?". Nosarkstu un sāku sevi nikni šaustīt – kopš mācībām pārtikas tehnoloģiskajā institūtā nespēju atšķirt vienu no otra. Šī liktenīgā kļūmīte, sajaucot slāpekli un skābekli, man kārtējo reizi laupījusi cerēto elpināšanu "no mutes - mutē". Neveiklā situācija ievelkas, paldies sēdes vadītājam, kurš mani no tās izglāba, aicinot tribīnē.
Toceturtdien es pateicu vienu no savām labākajām runām... Patiesību sakot, es katrā plenārsēdē cenšos pārspēt pats sevi, tomēr domāju, ka man neklātos sevi šeit citēt. Tādēļ, esiet tik laipni un sekojiet saitei www.saeima.lv un zem apakšdatnes "7.Saeima" pameklējiet apakšapakšdatni "Saeimas arhīvs". Varat droši vērt vaļā jebkuru plenārsēdi no 1998.gada oktobra – tur atradīsiet īsto Leonu!