Reiz kādā noslēpumainā naktī

Pie manis atnāca dīvains sapnis.

Ne vārda neteikdams, bez kādas ziņas,

Man nolika blakus eža kažociņu.


Es uzvilku to un devos ļaudīs.

Domāju- varbūt citiem skaudīs?

Tik neievainojama es un droša,

Kā egle, vējā šalkojoša.


Bet, izrādās, ļaudis sāka baidīties,

Un no manām adatām vairīties.

Laikam neprotu būt tik asa -

Mīlestība mēdz būt gluži basa.


Iemetu kažoku melnās nakts skavās,

Uzsaucu sapnim, lai savāc.

No rīta pamanīju to faktu -

Uz palodzes pēkšņi uzplaucis kaktuss.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit