close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No dienas dienā, gada - gadā,
pie loga pienākt, paraudzīties ārā,
un atkal iedomāties bikli
par rasas pilienu uz stikla…

Uz leju rasas piliens notek.
Uz loga sirdi taka iet.
Ar rūti kaut kas dīvains notiek…
Kāpēc, jel pasakiet - kāpēc?!

Bet tikai zini - logs Tev neteiks,
viņš noklusēs šo savu sāpi,
ka katru mirkli, kad pie viņa nāci
vēl pieglaudies ar silto vaigu,
un roku pieliekot tik maigi,
ar pirkstiem zīmēdams pa miklo rūti,
Tu nesaprati - stiklam grūti!
Pat asaras uz viņa neredzēji,
un viņa čukstus nedzirdēji,
ka vēlas tas, lai Tu ar viņu runā,
lai Tu dēļ loga nāc ik rītu,
to mīļiem skatiem apraudzītu
un kādu mirkli parunātu…

Pie loga katru rītu pienākt.
Kā vienmēr vaigu pieglaust rūtij…
… joprojām nedzirdēt ne čukstu,
un nesaprast, ka loga sirdij grūti…

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form