Mežvidū pašā, kupla un koša,
varena egle stāvu slej droša -
zarainās rokas līdz debesīm sniedzas,
koki tai apkārt klanoties liecas.
"Meža māt, uzklausi!" - drebot skan balss, -
šogad jo negants ir lauskis un sals -
"kaut sirds mana maziņā viena būt baidās,
nācu pie Tevis es brīnuma gaidās!
Bāreņu namā, kas grimis guļ sniegā,
dzirdēju māmiņu čukstam man miegā:
Ziemsvētku naktī varot Tu prast
lūdzošai dvēselei brīnumu rast!
Nācu pie Tevis kā sērdienis lūgt
cerību kamanās eņģeļus jūgt:
septītās debesīs, Dieviņš kur mīt,
māmiņu vēlos satikt jau rīt!
Negribu rotaļas jaukas un dziesmas,
negribu dāvanas, svecīšu liesmas -
gribu, lai māmiņa piekļauj un glāsta,
gribu, lai tētis man pasakas stāsta.
Gribu es Dieviņam nopietni teikt,
cik tam vēl darba uz Zemes ko veikt:
sērdieņiem garām Laimīte jaukā
mašīnās ēnotiem lodziņiem braukā...
Dieviņam jāredz, uz Zemes kas darās,
pieļaut viņš nedrīkst, ka cilvēki barās.
Vecajai Nāvei nedrīkst viņš ļaut
tēti un māmiņu bērniņam pļaut...
Ziemsvētku naktī, kam asaras acīs,
gluži kā es - to pašu vien sacīs:
dvēsele katra skaidri to jūt -
vismazāk tā vēlas vientuļa būt...
Meža māt, mīļā! Palīdzi man!" -
puisēna balstiņā asaras skan.
Debesīs virpuļo sniegpārslas retas,
stingušās kājelēs lauskis jau metas...
Nopūšas egle un pamostas vējš -
sniegotās villainēs ieskrien tas spējš;
koki visapkārt galotnēm māj -
puisēnu saudzīgām segām tie klāj...
Klusi, kā čukstot, dzirdama balss:
"Nebaidies, mazais! Tas nebūt nav gals!
Ziemsvētku naktī, gaidīts un cēls,
pasauli staigā mans vienīgais dēls!
Pasaules asaras, rūgti kas dzeļ,
biķerī svētītā šonakt viņš smeļ;
mācību piedot, kā piedevu es,
pilīs un būdiņās vecās viņš nes!
Celies, mans puisēn! Tev cēla ir sirds!
Dāsni tā sniegotā pasaulē mirdz!
Visur, kur iesi, pavasars plauks -
cilvēki tevi par mesiju sauks!"
-------------------------------------------------
Bāreņu namā viss tumšs un viss kluss -
bērniņi guruši gultiņās dus...
Puisēns miegā sapņaini smaida:
Ziemsvētku rītā viņš brīnumu gaida!