Caur auto rūkoņai un cilvēku saceltam troksnim sadzirdēju aizlūgumu. Par mums. Tas bija Viņš, kas lūdza. Viņa kalsnās rokas sažņaugtas rāmi gulēja klēpī, - tās likās atmetušas domu par kustību. Zilās acis šaurajā sejā raudzījās manī rimti, kā zinātu visu. Vienīgi lūpas kustējās lūgumā. Viņš bija nosēdies uz kāda nama kāpnēm. Blakus tām savus raibumus mirdzināja skatlogi, garām gāja cilvēki. Asfalts garoja un kusa. Dāmu kurpju papēži tajā grima un stiga. Jūlija vakars. Saules zelta stari pamazām kāpa augšup gar namu sienām, atstādami ielu aizas krēslā. Arī Viņu.
Es biju maza, astoņus gadus veca meitene. Uzaugusi Grīziņkalna rajonā. Vasarās, kamēr mamma bija darbā, dzīvojos pa īres namu ieskauto pagalmu. Tajā auga trīs liepas, viens nonīcis ceriņš un nemaz nebija zāles. Toties bija smilšu kaste. Es dažreiz apskaudu kaimiņu sētas bērnus, jo viņiem bija lielāks un saulaināks pagalms. Viņi apskauda mūs – par smilšu kasti. Bet pie mums nenāca. Tajā laikā bērni skaidri zināja robežu – līdz vārtu rūmei, ne tālāk. Vēlāk, kad mazliet paaugāmies, skraidījām pa visu ielu. Aizveru acis un redzu to tā, it kā tur stāvētu. It kā man būtu astoņi gadi, pajukusi bize uz muguras un netīras rokas. Un tur, ap stūri, no darba nāktu mamma. Viņa daudz strādāja, jo mēs ar māsu bijām divas, bet viņa – viena. Tāpēc nāca mājās vēlāk, nekā citiem bērniem. Un mēs viņu gaidījām. Augustā no liepu lapām pilēja kaut kas lipīgs. Mēs to saucām par medu. Lapas sasila saulē un pārklājās ar netīrumiem. Manas bērnības liepas.

Vīrs vēl aizvien lūdza. Par sirdsmieru. Par asarām. Par atmiņām. Par to, kas cilvēku padara par to, kas viņš ir. Par to, kas nāk katram līdzi: kāds vārds, skatiens, saules stars uz istabas sienas. Par to, kas ir tik neizmērojami trausls un katram savs. Ko nekad nevar pateikt vārdiem. Kā ir smeldzīgi žēl, jo tā vairs nebūs. Un apziņas, ka nevar tikt atpakaļ, ka jāiet vien uz priekšu. Kā man gribas pie mammas! Bet viņa dzīvo tālu. Labi, ka vēl dzīvo. Ja ļoti gribēšu – aizbraukšu. Kaut uz stundu. Un rīt atpakaļ. Bet neizbēgami pienāks brīdis, kad.... Liekas, ka nekā šausmīgāka Dievs nav varējis izdomāt – kad aiziet tuvie.

Vīra lūgsnā skanēja saldas sāpes. Viņš zināja. Viss reiz beidzas.

Mājās mani gaida. Tieši mani. Bērns ar kaķi rokās stāv pie loga un gaida. Ceļš ir apmetis līkumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit