close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā mēs arī satikāmies. Kad es pavisam to negaidīju.

Vispār toreiz biju šausmīgi aizņemta ar karjeru – darbā mēdzu pārkrāmēt mapes un revidēju atvilktnes, mājās bieži cilāju grāmatas par uzņēmējdarbību un nevarēju izlemt, kurā jomā mesties ar savām dotībām, apsvēru iespēju uzsākt pati savu biznesu. Netaisos taču strādāt citiem visu mūžu! Vispār būtu jāpasteidzas atrast savu nišu, mūsu laikos jau pa labi un pa kreisi veras vaļā visādi veikali un kafejnīcas, reklāmas aģentūras un tā. Nedaudz naudas man bija iekrāts..

Par tādām lietām es toreiz domāju... Pašizglītojos, veidoju savu imidžu, atkal sāku iet uz aerobiku pie Ļenočkas, pat iestājos angļu valodas kursos, jo plānoju sadarboties ar visādām ārzemju firmām - te Latvijā jau šaurs tirgus. Tā – biju pavisam aizņemta.

Un tad pēkšņi – Viņš! Ha! Ienāca pirmajā kursu nodarbībā ar nokavēšanos un, nenovērsis no manis acis, nosēdās solā pirms manis – tieši man priekšā! Tāds skatiens! Es gan pat drusku sadusmojos no sākuma..vispār neciešu, ka vīrieši kā galīgi iemīlējušies blenž uz mani visur... Bet tajā pašā nodarbībā viņš vairākas reizes pagriezās pret mani, lai atkal notvertu manu skatienu – it kā jau lai padotu tālāk izdales materiālus, bet es jau zinu..

Nākošā nodarbībā viņš izlikās it kā nekas nebūtu bijis – lai citi neko neievēro, bet es redzēju, kā viņš ar lielām grūtībām noturējās nepagriezies pret mani un beigās speciāli nometa pildspalvu zem mana galda, lai man tā būtu jāpaceļ un viņam jāatdod. Gribēja pieskarties manai rokai.. cik jauki tomēr sajust savu sievišķīgā valdzinājuma spēku!

Nu un tā tas sākās. Pēc kursiem viņš mani burtiski izsekoja. Nāca man līdzi (galvenais, ka pa gabalu) uz manu autobusa pieturu. Muļķītis, nevarēja pienākt klāt! Un tā katru reizi. Vienreiz viņš pat iesēdās tajā pašā trolejbusā, kur es – toreiz, kad braucu pie Ilzītes uz Pļavniekiem. Gribēja mani izsekot un uzzināt, kur es dzīvoju. Ak, šis vīriešu mednieka instinkts! Tā tik man trūka, ka sāktu kāds naktīs serenādes zem loga dziedāt! Ai...jā.

Es vienreiz speciāli viņu ignorēju – lai pārbaudītu. Viņš, protams, iespītējās un atbildēja ar to pašu (taisnību saka, ka tāds tādu atrod!)! Tas, protams, man netraucēja todien aktīvāk sarunāties ar citiem kursu biedriem – vīriešiem, pats par sevi saprotams, - lai viņā iedzirkstās mazais greizsirdības velniņš, lai redz, ka neesmu nekāda vakarējā, ka man bez viņa vēl ir simtiem pielūdzēju!

Gribēju, lai viņš dzird, cik intelektuāla esmu, ka varu runāt ne tikai par “this is a pen” un “how do you do” (ko runāja visas tās klukstes tajos kursos), bet arī, piemēram, par valsts kopējo iekšproduktu. Katrreiz, kad skaļāk iesmējos par kāda kolēģa izmestu joku, varēja redzēt, kā viņš cieš. Bet iespītējies neteica ne vārda. Hmm. Tā mēs ignorējām, ignorējām viens otru – ak, laikam pat kādas divas nedēļas. Tas bija tik smieklīgi! – vīrieši var būt tādi tiepšas – nekādi nevar atzīt savas jūtas.

Tas viss, protams, beidzās ar to, ka man palika žēl skatīties, kā viņš mokās, un pašai arī apnika tēlot pārāko ledus karalieni, un es vienā no nodarbībām viņam tik žilbinoši uzsmaidīju, ka viņš pat galībi apstulbis atkrita krēslā. Visu nodarbību todien tā arī neatskatījās – bija galīgi samulsis un laimīgs. Es speciāli pēc kursiem lēnām ģērbu mēteli un zīmīgi uz viņu skatījos, bet viņš galīgi sakautrējās, izlikās, ka neko nemana, un palika runājot ar pasneidzēju. Es vēl viņam promejot pār plecu veltīju tādu skatienu! Mazais kautrīgais muļķītis!

Nu no tās dienas vispār sākās kaut kāds ārprāts! Es visu laiku dzīvoju kā drudzī – kad tad viņš beidzot saņemsies un atzīsies man mīlestībā. Vīriešiem tiešām ir problēmas ar savu emociju izpaušanu. Sievietēm atkal – ar savaldīšanu.

Es visādi mēģināju viņam palīdzēt – visādi iedrošināt ar savām sievišķīgajām viltībiņām. Visu laiku daudznozīmīgi viņā skatījos, centos uzsākt sarunas par mums, lai mēs beidzot izskaidrotos, bet viņš visu laiku runāja tikai par mācībām un - ka viņam jāsteidzas, un vienmēr kautrīgi novērsa acis (man pat dažreiz likās – dusmās – uz sevi, ka nevar saņemt drosmi). Kā es gribēju viņam palīdzēt, lai viņš sevi tā nešausta, bet... Kā saka, nevar jau palīdzēt tam, kas to negrib!

Tā es cīnījos par mums abiem.

Un tad man apnika. Jā, es zinu, ka tas izklausās nežēlīgi un ciniski un ka daudzi mani nosodīs un sauks par ļauno siržu lauzēju, bet.. nu ko es tur varu darīt, ka vīrieši manī iemīlas ?!?

Un es nevaru cīnīties un gaidīt mūžīgi. Ja vīrietis mīl, bet nevar to sievietei pateikt acīs, tad man atliek vien skumji pasmaidīt un teikt, ka, draugs, tas nav tā vērts! Kāpēc man jāsper pirmais solis, ja starp mums kaut kas nepārprotami ir, bet viņš to nevar pats atzīt sev un manā priekšā. Es personīgi uzskatu, ka vīrietim jābūt ar mugurkaulu un jācīnās par savu sievieti. Un es to diemžēl nevaru darīt viņa vietā. Piedodiet, bet nevaru...

Tā beidzās mūsu romāns. Beidzās arī kursi. Es nevarēju nokārtot sertifikāta eksāmenu. Man jau priekšnieks pašā sākumā teica: “Ko tev tur darīt?”, kad viņam pastāstīu, ka iešu uz tiem kursiem. Pareizi – visādas firmas tikai sola sertifikātus, bet iemācīt neko nevar.

Bet par viņu... tagad atceros visu, kas bija un domāju par visu, kas varētu būt... Lai viņš cieš, tā viņam arī vajag. Es tiešām laikam vairs neticu tiem vīriešiem. Viņi visi ir cūkas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form