Cik ļoti cilvēki baidās iesaistīties lietās, kas viņiem svešas, bet tai pat laikā tas prasa tikai vienu mirkli, vienu drosmes pilienu. Vai draugi prasa drosmi?
Vispatiesāko un visdziļāko. Draugi ir kā ūdens piliens, kas var nopilēt un saplūst ar peļķi....
Es pamodos marta rītā, bet viņa vairs nebija. Nebija ne smaržu, ne pieskārienu. Palikušas bija tikai atmiņas, kas neatgriezeniski grauza un plēsa no iekšpuses. Katrreiz centos sazīmēt viņa attēlu pie nosvīdušā loga, vai raudošajās debesīs centos tevi saskatīt. Katrs skatlogs iezīmēja viņa attēlu no pilošām lāsēm un atkal, un atkal uzplaiksnīja atmiņas, kas nežēlīgi spieda. Neviens mani nesaprata. Aizvēru acis un lāses pilēja man aiz apkakles un atkal redzēju mazo rociņu, kas stiepās pēc sniegpārsliņām. Tās satvēra vienu, un tā tūlīt izkusa. Mazais cilvēciņš saskuma. Kāda roka to atkal satvēra un vilka prom no sniegbaltā laukuma, kur tika ķertas mazās pārsliņas. Es atvēru acis un neredzēju ne sniegu, ne dzirdēju klusumu, nekā... Visvairāk skumu par to, ka nenovērtēju, ka viņš man bija blakus visu šo laiku.
Šis ir laiks, kad cilvēkiem piedod un atsauc viņus mīļā piemiņā, bet man atliek vien atsaukt atmiņā tos nebeidzamos laimes mirkļus, ko baudījām un neaizmirst to cik tu biji labs draugs.
Es stāvēju laukuma vidū, kur biju redzējusi mazās rociņas ķeram pārsliņas. Lietus mitējās un sāka snigt. Man palika vēsi, bet sev es biju nosolījusies neraudāt, būt stiprai. Es to nespēju, sabruku tur pat uz ielas un manus ceļus apņēma sniegs un kļuva vēsāks. Bija pienākusi ziema, bet joprojām nespēju tevi aizmirst. Piespiedu rokas zemei tuvāk un asaras saka ritēt pašas. Tās krita lēnām un izkausēja sniegu man visapkārt. Sniegā vel redzēju viņa kūstošo attēlu, bet tas nepalīdzēja.
Mani iztraucēja kāds vārgs pieskāriens. Tā bija tā pati mazā rociņa, kas tik kaislīgi bija ķērusi aukstās pārsliņas. Čukstos dzirdēju, ka viss būs labi. Šī balss! Šo balsi es pazinu... tas nevar būt, es izsaucos, bet kad pagriezos tur lēni sniga sniegs un visapkārt valdīja klusums! Tā bija balss, pēc kuras skumu, kura pieskāriens man pietrūka un kura smaržu nekad nesajaukšu ar neviena cita.
Es nogūlos zemē, un sāpes bija mitējušās, vien jutu vēsu sniega elpu un siltu, jo siltu sajūtu, ka viss būs kārtībā.