Biznesa struktūras nosaka manu realitāti – rēķini naudā, laime identa investīcijām mīļotajā cilvēkā: cik es samaksājis, tik tam jāprotas attiecībā uz mani. Zemu vai vidēju sociālo slāņu maigās būtnes man nedrīkst pie sāna būt. Nu, vismaz publiski. Nē, nu principā jau var, tikai es šādu domu pat nepieļauju prātā. Varbūt sapratīs, a varbūt ne. Tad vēl ir klubi – no dolāru mīlestības glābiņa salas, bet arī tur nav daudz kas līdzēts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viss tas pats – dzīve it kā intensīva, bet piepilda tikai tik, cik dvēsele dinamikā, akselerācijā. Nu jā, jūs saprotiet dziļums iet secen. Virspusīgs pārskrējiens pār miesām, apģērba nočekošana – sociālo slāni, lai zinātu.

Baidos, ka par mīlestību te šajā ātrumā būs jokots. Baidos, ka mēs paši būsim acīm priekšā aizlikuši roku. Nu, visticamāk. Tad vēl ir māksla – šie deminutīva vārdi, šīs pamazināmo formu cauraustas izjūtas – tāda dvēsele, kas neatklāj, jo man domāt atklāt var tikai jaunu, veco kāds jau ir kautkad uzlicis uz plaukstas.

Es nezinu, varbūt tas izskaidro manu bēgšanu no akseletrētās realitātes tur, tajā idilliskajā laikā, tur tajā situācijā, kad nelaimīga mīlestība liecina par ideālu nepiepildīšanos. Kas to lai zina? Reizēm atnāk viņi ķiteļos kā nu kurais, tur garas šabas par to, ka jā cilvēks ir radoši izpaudies, tak no mākslas servējis tikai tik, cik melns ir aiz naga. Zini, es reizēm oponēju – jābūt kādai cieņai. Viņi saka, tad neizvirzi pretenzijas uz mākslu. Es ienīstu garo šabu turētājus. Man taču ir darbs, kurā es esmu kruts, man ir nauda un atzinība, šie vārdi ietekmē manu personību visos līmeņos.

Nu labi, man literatūrā bija ne pārāk, taču ļaujiet man (tāpēc ka ir teikts: es esmu kruts) domāt, ka par literatūru es varu spriest tikpat veiksmīgi kā par biznesa problēmām. Un vispār – viegls seriāltipa uzkožamais darba starplaikā ir teicams. Viņi gan saka, ka tās ir siltas, čurājošas izjūtas, bet kas par to. Man pieder iespēja būt, pieder iespēja apliecināt savu unikālo personību, parādot savas plašās zināšanas literatūrā, kurā man bija ne pārāk. Man neviens nevar liegt iespēju pateikt kas ir un kā, man ir domubiedri, man šķiet mēs solidarizēsimies tiem šabu turētājiem sakurot ugunskuru.

Lai nu tā būtu, bet dzīve man ir tikai ātra, ka nav laika palicis pieķerties pie vārda. Fabula, ja pasniegta pusfabrikāta veidā – tas man glaimo, jo autoru es uz sitiena saprotu (es taču teicu darbā es esmu kruts, tas nozīmē arī visur citur), bet kam tas ir kompliments – man? autoram? Sakiet vai šis pusfabrikāts nav izjūtas (stereotipi), ko kurš katrs varētu uzrakstīt?

Viņi ir aizgājuši. Pāri tur pretī guļ vēl kāds. Pie loga smejot vasarīgus smieklus kāds raksta mīlas dzejoli: vārdi deklarēti, lasītājs jūtas kā tīņu intīmā sarunā iejaucies. Vēl kāds guļ gultā. Es pat nezinu, cik te ir šādu telpu. Kāds kliedz, kad viņu špricē. Es esmu kruts. Man pieder nauda un atzinība, un laimīga grafomāna trako krekls.

p.s. ja pieļaujam domu, ka grafomāni slimodami “neatzīto ģēniju” slimības, savu līdzaudžu kritikas neņem par pilnu, atrunājoties ar to, ka tie nu nebūs īstie spriedēji, varu norādīt uz citātiem, kur šo problemātiku ir cilājuši pasaules līmeņa literāti. Protams, ja grafomānam, visi atskaites punkti nav savā patmīlībā, kas psiholoģiskās aizsardzības vadīta, noliedz jeb ko, kas neatbilst tās standartiem.

p.p.s. Vai ir tīkami gūt popularitāti, izdabājot nekoptai vai primitīvai gaumei?

p.p.s. lielajiem bļāvējiem komentēju vēl stāsta sakarā: stāsts rakstīts attīstot MelnaaMaska[DAC] dzeju ciklu “Kādas vides dekonstrukcija”. Stāstu veido ironija, kas pāraug sarkasmā, un apziņas plūsmas elementi, kas patapināti no Semjuela Beketa (Nobeļa laureāts) romāna “Mollojs”. Stāsta galvenais varonis ir no kādas pašpietiekamas ļaužu grupas, kas slīkst savā pašapmierinātībā un naivā pasaules pozitivizācijā, kas laikam jau ne bez iemesla izsauc uz sevis huligānisma(tā jūs mīlat to saukt) aktus.

Stāsts zemtekstā asi kritizē humānisma postulātu, ka ik cilvēks ir personība, ja uz tā rēķina cieš mākslas kā tādas kvalitāte. Stāsts nonākot plašākā kontekstā saslēdzas ar Adelheides rakstīta stāsta “Par Ziemassvētkiem” zemtekstā ielikto jēgu, ka ir egocentrisms, nevis atraisīta mīlestība: teiksim ainā, kur autore uzjautā lasītajam, kādas ir biznesmeņa domas par mīlestību zemes virsū, laikā, kad valdošā elite apmierina biznesa slāņu intereses un alkatību, uz tā rēķina pazemojot pensionārus, kas arī kāvās par brīvu Latviju. Kuram par to justies atbildīgam? Kur te izpaužas humānisms? Vai tev, lasītāj, rūp unikālās personības – pensionāra – liktenis? Tu vēlies būt pret viņu humāns? Ha! Tak lielākā daļa ļautiņu uzskata, ka savas saistības pret valsti, demokrātiju un humānismu viņi ir izpildījuši, nomaksājot nodokli. Tā vis nebūs. Baidos, ka mēs visi esam nehumānas politikas atbalstītāji un līdz ar to arī vainīgi, un humānisma postulātus lietot mums nav ētiskas tiesības. Ja kādam ir vēl kas oponējams lūdzu: lieneb@mail.lv

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form