Baķka Nikolajs torīt pamodās neparasti vēlu – siers jau bija apēsts, āpši jau trešo metienu tautās izveduši, bet visa saime gatavojās ietērpties jūrnieku tērpos. Nikolajs bija uztraukts – viņa kreklam vēl nebija izšūtas piedurknes, bet cepures bumbulī ieausti tikai zilie diegi – ne miņas no sarkanajiem un zaļajiem.

“Eh, pie velna,” viņš nogorījās spoguļa priekšā un parādīja mēli savas sievas portretam pie sienas, “apvilkšu ka šodien sārto naktskreklu ar mežģīnītēm un iespraudīšu vates pikuci astes vietā! Būšu zaķis! Un lai visi tie idioti iet ieskrieties!”

Nikolajs piegāja pie kumodes un ilgi rakājās lielajā atvilktnē, līdz atrada kāroto. Iestīvējies sārtajā peņuārā, kas vēdera daļā izrādījās cieši apspīlēts, bet uz gurniem nokarājās ieburzītās krokās, viņš vēl reizi piegāja pie spoguļa un pārvilka ar plaukstu savai nedēļu neskūtajai sejai. Viņam pretī raudzījās divas zilas, nedaudz punktainas ačeles.

Pielicis plaukstu un nomērījis piecu pirkstu platumu zem tumšākā no punktiņiem, Nikolajs mazliet trīsošām rokām sāka zīmēt karmīnsarkanus lokus. Vienu uz augšu, otru uz leju. Spogulī atvīdēja kaut kas pazīstams no filmām, kurās pirms ceturtdaļgadsimta ceturtdienās pulksten 14.30 tjotja Vaļa atklāja brīnumaino fantāzijas pasauli puspasaules pionieriem. Zemenītes sniegā, paviljona pasaku meža drūmums un krasnoptjica, Aļonuškas mīlestība pret kazlēnu… “Bļin, Aļonka!” – zilo vizbuļu lauki satumsa pēkšņajā salnā no baķkas sirds kambariem. “Kas notika ar Aļonku?”.

Necerot uz atbildi, viņš tomēr vēlreiz palūkojās uz sievas portretu, tad savu seju, tad mežģīņu krokām un tad noskūpstīja spoguli.

Spogulis atsaucās nežēlīgi un uzreiz. Auksti zaļgani viļņi ieskāva Nikolaja rētām pārklātās ausu ļipiņas, sabužināja nemazgāto matu ērkuli un portvīnsalda sāpe iedūrās jau nedaudz iesvīdušajā pakauša bedrītē.

“Kas notika ar Aļonku?” Kājas saguma pacelēs. Nikolaja augums svina pateicībā pieskārās vates gabaliņu un kaltušu asins recekļu pārklātajai grimētavas grīdai.

“Pēdējo reizi viņu redzēju kontradmirāļa Šestova kamanās nedēļu pirms 17. marta, valdības karaspēka vienības atradās jau pavisam netālu, SS-90 raķešu galviņas sublimēja tuvējo ciemu meiteņu pēdējās fantāzijas, zemes tuvumā stratēģiski sadaloties individuālā, taču ne mazāk bezpersoniskā tēmējumā. Galvā haotiski jaucās viena par otru bezjēdzīgākas domas, kurām bija visai attāls sakars ar manas Aļonas teikto pirms aizbraukšanas.”

“Vai tas ir pēdējais, ko jūs atceraties?” “Jā, man nav nekādas vajadzības tagad melot, tu redzi, kādā stāvoklī esmu jau trešo mēnesi. Dzīvot atlicis labi ja vienu, maksimums - divas reizes.”

“Kādā virzienā viņi aizbrauca?” “Neatceros.” “Kazlēns bija ar viņiem?” “Nē, es tā sapratu, ka ar kazlēnu bija norunāta tikšanās pie pagrieziena uz ūdenskritumu.”

“Kvadrāts B-18?” “Pats tu kvadrāts! Stulbs, plakans, vienvirziena kvadrāts!” Nikolajs piepeši pielēca kājās un mainīja sarunas smaržu. “Viss ir beidzies! Miris! Miris! Viss ir sadirsts! Pārklājies kutinošām pelējuma pūkām! Zaļām aizsargkrāsas gļotām! Tu taču to, mauka, lieliski redzi!”

“Mīļais tu mans… saproti… viss… spogulīt, spogulīt… tagad tikai es un tu… tikai no mums viss būs atkarīgs.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!