close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gribas aizbēgt jūdzēm tālu no tevis,
Lai neizdegtu kā klusējoša svece
un nezaudētu daļu sevis.
Pietiktu lodes svilpiena, lai iegultos vējā,
Kas patvertu mani zem varavīksnes tilta,
kur mana elpa pārdzimtu mīlestības sēklā.
Bet man nav dūšas būt pašnāvniekam
Un tev - slepkavai.
Tāpēc pietiktu ar austošu rītu,
Lai būtu miega kamoliņš, satinies baltos rīta palagos.
Pietiktu ar pāris grādiem zem nulles,
Lai par mākoņu asarām stāstītu kā par mītu
Un nojautām piemistu spēja uzburt sniega kažociņu
ērkšķu caurdurtam dzīves plīvuram.
Pietiks, ar šodienas ilūziju,
Tā tevi nenozags ne uz minūti no šīs pasaules un arī
Mani nepaslēps, pat ne četras sienas,
Ne no tevis.
Gribas aizbēgt jūdzēm tālu no tevis, bet
Par īsu, lai attālinātu mūs vienu no otra,
Jo domas pietuvina un ilgas pievelk tevi.
Par īsu, lai mūs šķirtu,
Jo atmiņas mezglus sirdī sien.
Rīt Iekāpšu uzdrīkstēšanās čībiņās
un došos uz realitātes epicentru.
........................................
Ļaušos mīlestības inerces kritienam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form