Manī nav nekā sevišķa. Ne auguma, ne matu, nekā. Visi saka vienā mutē: “Tu esi gudra”. Nu, nezinu. Var jau būt. Kaut gan, tie, kas saka, paši ar ārkārtīgām prāta spējām lepoties nevar. Bet, lai nu kā, bērns man ir. Bez tēva, protams. Tas ir – tēvs jau ir, ne jau no grāmatu lasīšanas bērni rodas. Taču tas arī viss viņa ieguldījums. Lai jau, mani tas daudz nesatrauc. Patiesībā esmu vēzis – vientuļnieks. Varu dzīvot arī pilnīgi viena. Tās nedaudzās vajadzības pēc sabiedriskiem kontaktiem iespējams arī apmierināt, būtiski nemainot dzīves veidu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā kā man ir bērns (lai arī bez tēva), mums abiem un vēl sunenei, mana darbavieta piešķīra dzīvokli. Dzīvoklītis labs, - saulains un silts. Ar ērtībām. Respektīvi – čurāt nav jānesas teciņus pāri pagalmam un nomazgāties iespējams, nepārkārtojot virtuvi. Tātad varētu teikt – materiāli nodrošināta sieviete (arī darbs man ir). Nu un, kā zināms, uz materiāliem labumiem raugoties, katrs gatavs pieciest sīkas un pat lielākas neērtības. Arī svešu bērnu. Tā nu man radās pielūdzēji.

Neko sliktu jau par viņiem nevar teikt. Kā teica kāds paziņa – cilvēks tomēr paliek tikai cilvēks. Par piemēru – tēvocis Vaņa (patiesībā visi viņu sauc par ģaģu Vaņu, taču šādā rakstībā šis vārds sāk izklausīties pēc kaut kā neatbilstoša saturam). Večuks tā nekas – starp sešdesmit un septiņdesmit, strādā par santehniķi. Sieva, lai. Dūšīga saimniece – strādā par apkopēju divās darba vietās, sētas šķūnītī tur trušus un vistas, dārziņš apkopts, savu reizi kandžu patecina (lai lētāk sanāk). Arī mazbērni jauki – kādi pieci vai seši – īsti nezinu. Bet kas gan tas viss pret mani. Sieva viņu nesaprotot, bērni tikai naudu prasot. Es vienīgā mākot ar viņu tik jauki santehnikas smalkumus apspriest (man bija aizsērējusi vannas kanalizācija). Taču šis stāsts beidzās bēdīgi – reizē, kad apspriedām vannas istabu kanalizācijas peripetijas, atbrāzās viņa sieva, un saķērusi veco aiz elkoņa, uzstājīgi izvadīja pa durvīm.

Vai atkal – bijušais dzīvokļa saimnieks Kronbergs. Arī vīrs, tā teikt, spēka gados – starp piecdesmit un sešdesmit. Vai viņš kādu vakaru nevarot atnākt ciemos? Neko jau lielu – kādu kafijas tasi kopīgi iztukšot, varbūt arī ko vairāk. Starp citu – vai man garšojot konjaks? Kad man būtu brīvs brītiņš un vai bērns pa naktīm guļot cieši aizmidzis? Arī Kronbergu sieva nāca izraut no manām bezvīra sievišķa ķetnām, taču Kronbergs bija jau aizgājis un es pati ar bērnu un suni – arī. Kronbergs – labot siltumnīcu, es – pastaigāties. Par sievas vizīti uzzināju no kaimiņienes. Viņa izskatījās tāda dikti norūpējusies. “Tev jau mīļā gan laikam grūti. Bez vīra... Ai, ai, un tāds mazs bērniņš.” Varētu padomāt, ka bērniņš ir kāds kartupeļu maiss, ko sievietei nav pa spēkam pacelt, jebšu trejgalvains briesmonis, kur vīrieša spēks un drosme vajadzīgi.

Viens pielūdzējs man gadījās trakoti uzstājīgs. Redzat – viņam nebija sievas. Vismaz uz sitienu ne. Bija tikai maza, salīkusi un klusa mammīte, kurai bija dzīvoklītis un gotiņa kūtiņā. No tā viņi abi palaikam pārtika. Toties dēls – brašulis, ka tik turies. Te viņam mašīna. “Ko nu šī, skaties kāda veca. Vot, pirms šīs man bija vāģis. Klase. Žēl, švāģeris sasita.” Te atkal mocis. “Kas ta šis par moci. Knapi sešdesmit iet. Kādreiz,- tad gan man bija mocīt’s. Vecenes kliegdamas pakaļ skrēja”. Vai nu no sajūsmas, kas manā sejā parādījās, kamēr es tās sievietes iztēlojos, vai no neviltotās apbrīnas, pielūdzējam sāka likties, ka es būtu gatava gājēja, tas ir – ņēmāja, jo šajā izkārtojumā gājējs būtu viņš. Tā nu kādā pavasara novakarē, kad biju novannojusi bērnu un sataisījusies veikt analogas darbības ar sevi pašu, pie durvīm atskanēja uzplijīgs zvans. Atverot durvis, spraugā parādījās apsārtusi un neviltoti draudzīgu jūtu izgaismota seja. Drusku zemāk vīdēja roka, tajā – pudele, kurā skalojās kādas trīs ēdamkarotes šķidruma. Draudzīgā seja, mani ieraudzījusi, pārtapa par pusi no ķermeņa, tad jau par visu ķermeni šaipus durvīm, un tad jau par ķermeni virtuvē pie ledusskapja. “Sēdēsim tepat. Ķēķī ir visforšāk. Va ne?” Pavērusi ledusskapja durvis, ķermeņa augšējā daļa domīgi laida acis pār jogurta paciņu, biezpiena bļodiņu un siera krikucīti (es neēdu gaļu). Viņa entuziasms manāmi saplaka. Taču, acīmredzot, galvā ātri izdarījis vienkāršus aprēķinus, viņš ātri vien noslāpēja sevī negatīvās emocijas, radušās veselīgas un treknas pārtikas trūkuma dēļ. Laikam jau dzīvoklis viņa aplēsēs pārspēja pārtikas neesamību. Pielūdzējs atšļuka uz virtuves ķeblīša un lūkoja atskrubināt līdzi paņemto pudeli. Taču man tas viss sāka apnikt. Izmēģinājusies gan šā, gan tā aizdabūt nelūgto viesi projām, pat izmantodama rupju vārdu krājumus, konstatēju, ka ar tradicionāliem līdzekļiem man tas neizdosies. Viņš laikam mani uzskatīja par mušu vai vēl kādu sīku radījumu, kas drusku spindz, taču nekādu briesmīgu ļaunumu nodarīt nevar.

Kādu laiku atpakaļ brālēns man tika uzdāvinājis baloniņu ar nervus paralizējošo gāzi. Jo es dzīvojot viena un viss kas jau var gadīties. Šis nu apmēram bija tas gadījums. Sīki izplānoju, kā man stāvēt, kā iepūst baloniņa saturu pielūdzējam sejā, kā es pēc tam viņu izvilkšu kāpņu telpā un aizslēgšu durvis. Paņēmu baloniņu, nostājos platā stājā vīrišķiem tieši pretim, pacēlu abās rokās, kā pistoli, saņemto baloniņu un – pūtu. Vīrišķis muļķīgi uz mani skatījās, nesaprazdams, kas notiek. Es stāvēju viņam pretī, rokās joprojām turot baloniņu, no kura karājās viena vientuļa pile. Arī mans pārsteigums bija neviltots.

Pielūdzēju es izmānīju pa durvīm ar gluži vienkāršu paņēmienu. Atņēmu viņam pudeli un nonesu to pusstāvu zemāk. Šādu atšķirtību viņa sirds neizturēja. Kamēr viņš gāja glābt, kas glābjams, es aizslēdzu durvis.

Varu jums droši teikt – vientuļai sievietei ar dzīvokli dzīve dažkārt ir aizraujošāka, nekā precētai. Vienalga – ar vai bez dzīvokļa.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form