Patiesā mīlā un pateicībā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
I
Bij vakars kā tu gaitā tik lēns
Apvāršņa lūpām pielicis pirkstu priekšā,
Un tu naigi sauci: "Zēns, zēns...",
Un es meklēju duru - iedoties iekšā.

Tu teici: "Goda kārtas un sveces,
Un vīns un pulkstenis vecais -
Viss līdzēs, lai notriektu secen
Laiku, līdz atnāks mans vecais."

Mēs vadījām mirkļus kā pie galda,
Pār kuru Piepildījums spēlē bumbās,
Un tavs sitiens bedrē iekrita tik saldi,
Un iekāri čukstēja pie griestiem tumbas.

Tu notrauci vārdus man nost no lūpām
Un aizliedzi kaut mazumu bilst.
No tavām gurnu kairinošām šūpām
Man sirds un klēpis silst.

II
Kad diena savu pēdējo cigareti nodzēš,
Tās pelnos nakts dibina valsti,
Un zvaigznes, bīdamās no greiziem soļiem,
Vēl aiz apvāršņa iemēģina valsi -
"un viens, un div, un trīs",-

Bet es valsēju pie sevis savās skumjās
Par daili, ka tās mati ris,
Un pār mani kā spāre, lai tu jumjās,
Un viss, un viss, un viss.

Šie solīši caur acīm jau aušīgi zina:
Es dejā viņu vedīšu, kurp vēlos;
Viņš vēlāk saskatīs mani - kas zina -
Savu visiemīļotāko gaišajos tēlos.

"Dāma gribētu vēl malku vīna.
Ne to, bet kas tev uz lūpām", -
Tā dialogs arvien kailāks uz gultu līda,
Pēdiņas atzīmējot gurnu šūpām.

III
Man par to stāstīt pietrūks vārdu,
Tur valoda ar kranti beidzas:
Tikai ainava segta goda kārtu,
Un visa daba, un krogs, un veikals.

Tas izkurtējušais augums, tā lauska,
No kuras tu mirklī par maforu topi,
Un, sniegdamies pret debesīm augstāk
Mūs abus saliec kā rokas kopā.

Es pazūdu kā nebijis, kā ārpus,
Kā balta lapa šalkoju mazliet.
Jūtu mans labākais dzejolis tajā ir tapis,
Un tas noguris tagad dušā iet.

IV
"Jel pasaki man, draugs, tavs vecais -
Tas bēdīgais renes šļūcējs
Un par mīlu mūžam dūcējs -
Tevī redzējis ir visu pasauli lecam?
Vai tikai strauts burbuļojis pār lūpām
mīlumīlumīlu vienu gadalaiku ilgi,
Visu citu pārvēršot par drupām,v Vien vasarā tevi sakot cildenu?
Es mīlētu tevi varbūt patiesi,
Tak daili mīlu reģistrēt plaši -
Tevī mīlot itin visas
Un visās tevi vienīgo pašu.
Un tamdēļ pamest es tev vēlu
Šo šauro gleznu, jo skaistāka tu
Būtu, ja ar stāju cēlu
Laiku visu apdzīvotu!"

V
Rudens ielai laiks iet apkārt:
Grīdās sasētas pļavas,
Sastādīti augļu dārzi un atkal
Turpina putni malt dziesmas savas
Vietā, kas nezina būt brīva
No pārliekas kaprīzes uz gaismu,
It kā visa dzīve
Būtu konfekte "Laima".

Pa sintētiskas, modificētas realitātes kāpnēm,
Dzirdot vēl socreālisma patosu no sienām spīdam
Ar radioaktīvu vājprātu
Un krītam uz melnkoka grīdām,
Es pametu šo smadzeņu kambari,
Kur domāju dižgaru rast,
Es izdedzināju savu lākturi,
Bet atradu vien pelavas.
Ij tās pašas jau izvazātas teju
No tiem, teikuši: labs!
Un aizejot svešā mīļotajai šo dzeju
Es veltu, pirms pāri laižas nakts.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form