Nekad mūžā, nekad dzīvē šī elle netiks aizmirsta. Pat tie, kas sēž cietumos, nejūt lielākas sāpes par tām, kādas jūt tie, ka izgājuši cauri melnajai tumsai. Kāds rakājas pa tavu dzīvi, uzzina ikkatru tevis padarīto darbu - visu, visu. Un tieši tavā acu priekš tas viss tiek apspriests, ķidāts, skatīts.
Bet tu - tu nespēj padarīt neko, lai to novērstu. Melnā tumsa ar katru dienu plešas arvien lielāka un lielāka, tu sēdi tajā un esi bezspēcīgs. Tu raujies ārā un atkrīti atpakaļ bez spēka. Tev sāp, visa sirds no krūtīm tiek izrauta, un nekad vairs neviens to nespēs atlikt atpakaļ.
Pašās beigās tu saproti, ka melnā tumsa nav nekas cits kā ļaunuma un skaudības molekulārais savienojums. Ļaunums nav iznīcināms - tas vienmēr pastāvēs. Un skaudība - tu nekad nespēsi saprast, kā skaudība var novest pie tik lielas tumsas..
Šī tumsa, šī pekle, šīs elles liesmas uz mūžu kā rētas paliks dvēselē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
