close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nosvītroju vienu mākoni,
Debesis norakstījušas manu mīļāko sapni,
Tagad līst un līst.

Lūdzu eņģelim padomu - kā gan to caurumu aiztaisīt?
Te atskan kā pārmetums, kā zvans -
Kā gan Tu sieviete varēji debesis aprakstīt?

Tāpēc vakarā tūkstoš vēji kauc
Bet tūkstoš pirmais pie sliekšņa mana
Nikni zvana.

Manos matos cerību ceriņi saplaukst,
Viss iekšā pumpuro un kaut kur spraucas
Svelmē plūst lava žigli…
Nonākot vienkārši aukstā rudens dušā.

Bet tu ? Bet es?
Joprojām ar skatienu sevī.
Kamīnā silti sprēgā uguns.
Es nespēju šovakar viena aizmigt…
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form