Ir pagājuši vairāki gadi, kopš mūsu ceļi šķīrās, bet sāpes manā sirdi nav rimušās. Nav bijis dienas šajā laikā, kad es nebūtu domājis: kādēļ? Kāpēc liktenim labpatika mūs šķirt. Es jautāju sev, mokoties meklējot atbildi, kaut gan labi apzinos, ka atbildes vienkārši... nav un arī nevar būt. Dzīves krustcelēs mēs satikāmies un brīdi gājām viens otram blakus pa mīlas un maiguma apmirdzētu lielceļu. Mūsu mīla uzplauka līdzīgi puķei, tik skaists un brīnišķs bija tās zieds.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vai kādreiz tu spēsi piedot man, ka nemācēju nosargāt šo likteņa balvu, dubļu šaltis izšķīra mūs. Kaut arī ir pagājis laiks, liekas, ka vēl vakar mēs stāvējām viens otram pretim, liegs pavasara vējiņš rotaļājās tavos matos un mani pirksti glāstīja šo mirdzošo zīdu. Mēs - tikai tu un es, blakus tev apkārtējā pasaule pārstāja eksistēt, pilsētas trokšņi apklusa, dzirdot tavu maigo balsi. Tavs acu skatiens, tik maigs un mīlas solījumu pilns lika pamirt manai sirdij, tavu roku smalko pirkstu pieskāriens tik viegls un silts, tavu matu zīds, kas glāstīja manu seju, kad es gremdējos tajos kā mīkstā vilnī. Mūsu lūpas saskārās tik viegli un maigi līdz elpa saplūda vienā.

Tas bija pirms gadiem, bet šķiet tikai vakar, vai tu spēsi aizmirst šos mirkļus, kas manu sirdi sildīs mūžam. Tas ko es jutu nebija tikai iekāre, tā bija mīla, kādu līdz šim nebiju pazinis. Es centos būt blakus, kad tev bija skumji, es balstīju tevi, kad tev bija smagi. Mūsu mīla likās spēs pārvarēt visu, bet pasaules ļaunums to samina. Mēs dzīvojam briesmīgā pasaulē, kurā nav vietas skaistumam, cilvēku skaudībai un nenovīdībai citu laime ir kā dadzis acī.

Cilvēks, kurš pats nespēj mīlēt, neļaus to arī citiem. Tas kurš pieradis vārtīties dubļos vēlas domāt, ka katram ir sava peļķe. Tomēr pamanot citus ziedu klātā ielejā, viņi darīs visu lai pārvērstu šo ieleju izgāztuvē. Es biju pārāk vājš lai pasargātu tevi no apkārtējo ļaunuma un nākošās krustcelēs mēs devāmies katrs uz savu pusi. Tu nespēji piedot manu vājumu, bet es tavu nesapratni. Mēs attālinājāmies ar katru soli arvien tālāk un tālāk. Mēs gājām neatskatoties, kaut gan vēlme atskatīties bija nepanesama. Tomēr manu mīlestību laiks un attālums nav spējis nogalināt, tā dzīvo manā sirdī, tā dod gaismu un silda mani aukstā, tumšā ziemas naktī, ja vari pieņem kaut daļu no tās. Esmu sapratis: ar mīlestību ir jādalās, jo tikai tad tā var uzplaukt visā savā krāšņumā.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form