maigs nemiers dīda pavasara gaisu,

līdz uzvirmo pa ceļam putekļi,

un kājas pašas tālup soļus raisa

kur dzīvotu kā laimes luteklis.


pirms pumpurzaļais vārums krāso debesis

līdz košam zilumam un trakai svelmei

man jāaiziet līdz galam. turp, kur nenesīs

nedz pārdomas, nedz mīlestības dzelme.


tā tikai ieraut māk. tik dziļi, ka trūkst elpas.

līdz maņas zūd un pavasara gaiss

kļūst nelādzīgs un blīvs kā slēgtā telpā,

kur glabājies reiz noslēpums kāds baiss.


maigs nemiers pārņēmis ir visu būti,

virs ikdienas laiks griežas putenī

un vēlos samainīt es dažu labu jūtu

pret telti izbalojušu, ko uziet utenī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit