close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
maigs nemiers dīda pavasara gaisu,
līdz uzvirmo pa ceļam putekļi,
un kājas pašas tālup soļus raisa
kur dzīvotu kā laimes luteklis.

pirms pumpurzaļais vārums krāso debesis
līdz košam zilumam un trakai svelmei
man jāaiziet līdz galam. turp, kur nenesīs
nedz pārdomas, nedz mīlestības dzelme.

tā tikai ieraut māk. tik dziļi, ka trūkst elpas.
līdz maņas zūd un pavasara gaiss
kļūst nelādzīgs un blīvs kā slēgtā telpā,
kur glabājies reiz noslēpums kāds baiss.

maigs nemiers pārņēmis ir visu būti,
virs ikdienas laiks griežas putenī
un vēlos samainīt es dažu labu jūtu
pret telti izbalojušu, ko uziet utenī.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form