Civilizācijas progresa mašinērija dun..

Stāvot malā, jūties pliks un nabags, nevienam nevajadzīgs..

Ielecis tajā iekšā, sajūti materiālistisku baudu savirknējumu, varas saldmi, apreibsti no milzu spēka sajūtas, sajūties brīvs.., līdz vienā brīdī saproti, ka esi noķerts slazdā (nobarošanai un apēšanai..?)..

Tevi pārņem paģiras no fiziska noguruma, kas aptumšo prātu, līdz nespēj izsekot laikam un tevi sāk plosīt šis nebeidzamais mašinērijas ritms, kas neapturami min uz papēžiem..

Saglabājot sevi, savu būtību – pašpārliecinātību un mieru, tu virzi Visuma telpu gaismas virzienā un spēj nodalīt prātu no miesas, lai tos saskaņotu. Lai atrastu harmoniju starp pasaules lietu kārtību dabā un cilvēces neizsmeļamo izziņas kāri, kura ar savu straujumu un neizbēgamību kā lavīna aprij savā ceļā visus, kas uz mirkli grib atskatīties – vājos samaļ un izsviež kā kuģu vrakus krastā jūra pēc vētrainas maltītes..

Saglabāt gara stiprumu kā spārei niedres galā, ko plivina vējš.. Sapludināt sevi ar dzīvi kā akvareli – maigi mijoties.., papildinot.., pilnveidojoties..

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit