Praats zemi lēnaam nolemj bojaaejai - ne no kaadiem kriteerijiem par praatīgu nenosauksi Amazonas mežu izciršanu vai industriaalo darbību, kuras rezultaataa Afrikaa izplešas tuksneši, virs Antarktīdas plataaks plešas ozona caurums un palielinaas siltumnīcas efekts (kas radušies tieši Rietumu cilvēka industriaalaas darbības rezultaataa un no kaa cieš visa zeme, taču kas gan Rietumiem var pateikt, ka viņiem nav tiesību rīkoties ar visu pasauli uzreiz? laikam eirocentrisma dēļ mēs jau zemi uztveram kaa savas privaataas maajas, un sadzīvošana un respekts pret citiem ir tikai formalitaate, no kuras var atpirkties, izmantojot cita vaajības vai dumumu... Kaadreiz mēs vēl varējaam izcelties ar kaut ko labu, tagad man šķiet mēs sagaadaasim gana lielas saapes saviem bērniem un naakamajaam paaudzēm, un tikai taapēc, ka savu dzīvi mums ir iegribējies nodzīvot pēc iespējas spožaak). Rietumu varas institūti ir pieņēmuši, ka laimi var pagaadaat cilvēku noberot ar materiaalo paarpilnību, iedaavaajot katram personības izjuutu, taču tai pat laikaa Rietumu uzkraatais finansu kapitaals savai labklaajībai no citaam valstīm izsūc resursus, globaalajaa tirguu nedaavaajot fair play iespējas (it īpaši mazaam valstīm). Mazaas valstis nonaak zem internacionaalaa uutrupes aamura - un kur šeit ir redzams humaanisms vai tradīciju cienīšana? Latvijas gadījumaa sanaak, ka Latvijas ražošanas jaudas ir lielaa mēraa aarzemēm piederīgas, simboliski tas ir apmēram taa, ka mums savs ne vairs pieder, bet gan tiek izīrēts. Un zinot letiņa vajadzību pēc sava stūrīša, savas zemes tas ir jo skumjaak un pazemojošaak.
Es gribētu arī zinaat kaa Rietumi izlīdīs no situaacijas, kad Zemes plaušas - Amazones džungļi būs izcirsti? Zinaatnei praataa vēl nav neviena paša iedarbīga projekta. Cilvēka netaalredzība ir vienkaarši apbrīnojama - rīcība taču būtu pielīdzinaama cilvēkam, kas operaacijas ceļaa atvadaas no daļas savu plaušu, paardod melnajaa tirgū un notriec uzdzīvē. Ko gan mēs plaanojam atstaat naakamajaam paaudzēm? Sakraķējušu Zemes ķermeni, kas pilnvērtīgai dzīvei būs nederīgs? Un tam iepretīm zinaatne, šis racionaalais praats sola viss būs labi un atbrīvo mūs no moraalas atbildības. Nekas nebūs labi pie šaadas materiaalas alkatības - šī personības un demokraatijas brīvība dzemdēs autoratīvus varas institūtus, kas naakotnee demograafisko pieaugumu ierobežos ar likumu - katrs būs savu dzīves tik trakoti rijis, ka pavaars Zeme nespēs aprūpēt šo narkotiskaa rijības tvana apdvesto mielasta galdu. Jaa, laikam ne velti naak praataa asociaacijas ar 17.-18.gs. aristokraatiju, kas valsts kasi izputinaaja svinot savas mūžīgaas tagadnes balles. Mēs tagad esam taa aristokraatija, kas izputinaas Zemi, un būs tikai svētīgi, ja Zeme vai pats Cilvēks pat jauna pasaules kara formaa sacelsies pret mums. Atcerējos 20.gs. zinaatne runaa par dzīvošanu līdzi dabai - jaa, kaa redzu šis sapnisn ar dažiem defektiem dzīvē un plašumaa. Redzu, ka praats mūžamglaabj cilvēci... Muļķības!
Zinaatne nobaalst viena elementaara uzdevuma priekšaa - uzrakstīt visuma algoritmu, un tur stereotips par taas visuspēcību sevi neattaisno vairaak. Un viena elementaara fakta dēļ - taapēc, ka zinaatne un taas radītaajs cilvēks nemaak vai nespēj dzīvot līdzi dabai, viņš cenšas tai dzīvot paari. Dzīvot nevis kaa pielipņzivs pie haizivs, bet gan kaa vēzis miesaa, kaa varas un perspektīvaa iznīcības institūts. Taču daudz vieglaak ir uz to pievērt acis vai ciniskaak sakot neatvērt vispaar. Galu galaa praats ir spējis glaabt tikai un vienīgo to gadsimtu, uz kuru šī praata idejas attiecas, un arī šī glaabšana notiek uz naakamo gadsimtu rēķina. Praats spēj pieraadīt tikai to, ka viņš nespēj glaabt cilvēku no šausmaam, to, ka viņš glaabs, to nevar. Laikam jau praats ir nolemts destrukcijai, bet neskatoties uz to skolaas iedveš stereotipu, ka zinaatne glaabs, ka praats atradīs izeju, un tad, kad vara maak savus iespaidošanas mehaamismus, ņemot talkaa iedzītos priekšstatus uzspiest vēl uz cilvēka vaajībaam (apmierinot viņa vēlmi pēc materiaalaas paarticības un barojot to kaa narkotiku), tad iznaak dzīvošana šajaa tagadnē, ko pieņem par mūžīgu, nospļaujoties par naakamajaam paaudzēm un zaakaajot tos, kas laupa cerību, šos praata un varas radītaa stereotipa netīraas veļas kankarus cilaajot.
Es teikšu atklaati, redzēšana, kas ir patiesa, taada, kas ir brīva no stereotipa un gadsimta modes un vēl apvienota ar ētiku, ir laasts. Taa uzliek pienaakumu pateikt, uzvedinaat uz paardomaam, laupīt cilvēkam sapni, bet tai pat laikaa taa naak no atklaasmē atrasta Es, dvēseles, sirds, un nav domaata, lai cilvēku sagrautu vai iznīcinaatu. Nē, taa pat nav domaata, lai glaabtu, jo glaabt taa nespeej. Taa var tikai mazliet pateikt Ceļu tiem, kas to gribēs. Taa ir tik nepraktiska, neutilitaara, ka naudas pasaulē ar to nevar pelnīt, jo nauda pamazītēm nolemj vienas vai otras formas verdzībai, bet patiesi atrasta sirds vienmēr staigaa savu ceļu. Un sirds nav sacelšanaas pret varas institūtu, nē, arī viņa ir ideaala realizaacijas dzīvē gribētaaja, taču viņa grib dzīvi bez meliem, no kaa cilvēks nav laikam spējis tikt vaļaa vai dies cik ilgi. Sirds tevi paarvērš par kaut ko aarpus šīs matērijas esošu un ja gribat, tad arī par pašpietiekamu kontinentu vai upi, kam nav cita uzdevuma k tecēt apūdeņojot un uzņemot tas, kas vairs nav ar mums.
Vēlu jums tapt kaa zaalei - dzīvot līdzi dabai, nevis salūzt vējaa kaa to dara lieli koki, bet gan izlocīties no vēja un taa to uzvarēt.
Patiesaa cieņaa jūsu 5taisRiteniz[FAQ]
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
