close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
neskaitāmu vīziju pārņemts
es modos pretī jaunai nezināmai dienai
pēc pāris stundu klaiņošanas
murgu pārņemtajos sapņos
pamazām atgriezu sava tēla padzisušās kontūras
skats atraisījies no ireālo pelžu dūņām
palēnām iezīmēja loga caurspīdīgā plīvura zīdu
pārsteidzošā pārmaiņa lika vēl drusku palikt
silto palagu kairinošajā pēlī
uzplaiksnīja iepriekšējās nakts pārdzīvojumu purpurs
atkal nakts nebija žēlojusi savu kristālisko dāsnumu
atkal nakts notikumu virpulis varēja pārvērsties
izmisīgā nāves dejas solī
gaiļu sausās rīkles nemitēja vērties
līdz savu nakts gaitās sagurušo augumu
izvēlis no gultas un saslējis mākoņaino pātaru dienai
es skaidru skatu vēros savu kāju pirkstu nagos
gaisā vibrē nerastu nojausmu dvinga
mirkļa vājums sniedzas apcerē par
zudušā ceļa varbūtējo neatgriezeniskumu
spēku zaudējušas mušas sīkšana
aizvējoja pēdējos cerību pelnus
aizzaudēto gravu neatrodamos dziļumos
uz brīdi šausminoša stinguma vilnis
atbrīvojis savas stiegrainās skavas
izgrūž mani neatkārtojamās pasaules tīreļu klajos
vērīgs skatiens sliecas melnu acu bīstamajā dziļumā
netverams zibsnis sasper
pēdējo cerību bēgt šo acu sūcošajai ārprāta dabai
kura draudēja ar nebeidzamām lietus gāžu šaltīm
niknā nolemtībā nemirkšķinot acis vēros pretī izvirdumam
tā ka tas vairs nedrīkstēja neplosīt
nespīdzināt
nenogalināt
no bezgalīgās lietusgāzes plūdiem
demiurgs radīja Mirandu
un bija par vēlu zust tumsā…
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form