neskaitāmu vīziju pārņemts

es modos pretī jaunai nezināmai dienai

pēc pāris stundu klaiņošanas

murgu pārņemtajos sapņos

pamazām atgriezu sava tēla padzisušās kontūras

skats atraisījies no ireālo pelžu dūņām

palēnām iezīmēja loga caurspīdīgā plīvura zīdu

pārsteidzošā pārmaiņa lika vēl drusku palikt

silto palagu kairinošajā pēlī

uzplaiksnīja iepriekšējās nakts pārdzīvojumu purpurs

atkal nakts nebija žēlojusi savu kristālisko dāsnumu

atkal nakts notikumu virpulis varēja pārvērsties

izmisīgā nāves dejas solī

gaiļu sausās rīkles nemitēja vērties

līdz savu nakts gaitās sagurušo augumu

izvēlis no gultas un saslējis mākoņaino pātaru dienai

es skaidru skatu vēros savu kāju pirkstu nagos

gaisā vibrē nerastu nojausmu dvinga

mirkļa vājums sniedzas apcerē par

zudušā ceļa varbūtējo neatgriezeniskumu

spēku zaudējušas mušas sīkšana

aizvējoja pēdējos cerību pelnus

aizzaudēto gravu neatrodamos dziļumos

uz brīdi šausminoša stinguma vilnis

atbrīvojis savas stiegrainās skavas

izgrūž mani neatkārtojamās pasaules tīreļu klajos

vērīgs skatiens sliecas melnu acu bīstamajā dziļumā

netverams zibsnis sasper

pēdējo cerību bēgt šo acu sūcošajai ārprāta dabai

kura draudēja ar nebeidzamām lietus gāžu šaltīm

niknā nolemtībā nemirkšķinot acis vēros pretī izvirdumam

tā ka tas vairs nedrīkstēja neplosīt

nespīdzināt

nenogalināt

no bezgalīgās lietusgāzes plūdiem

demiurgs radīja Mirandu

un bija par vēlu zust tumsā…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit