close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
migla, pavēss un mitrs rīts, mēs atveram slēģus un seni svētos aizkariņus, pie pašas stikla apakšas rāpo apdullis kukainis, un mēs saskatāmies, sasmejamies, rīta tēja no jancīgas tējkannas. Mēs vēl neesam pieraduši.

.. pierast var pie praktiski visa. Pie attiecībām, cilvēkiem, brāļasievas ceptajām svētdienas kanēļmaizītēm, pie siltuma un pie pilsētas lielveikaliem, tāpat kā pēc mirkļa var pierast pie kaut kā absolūti pretēja, piemēram, var pierast pie vientulības un tad pēkšņi vairs neapjēgt, kā iespējams dzīvot vienam. Mums nav problēmu pierast vienam pie otra.
Rast un risināt. Murrāt.

Es zinu, ka šodien atkal tālajā pļavā būs lielās pinkainās aitas, ka es atkal gribēšu kā bērns skriet un ķerties viņām ap kaklu. Man patīk šejienes daba, jūras sāls un vēja sagrauztās tumšās klintis, kurās manas un tavas kailās pēdas maldās mazu sāpju un dabas izjušanā, mēs skrienam pa vējam un laimei.

Es vienmēr domāju par pašu pirmo mirkli un acumirklīgo sirds un prāta apvērsumu. Kur tas ir? Kāpēc man dažreiz no tevis joprojām sajūk rīsu graudiņi? Kāpēc man tas dažreiz pietrūkst? Kā pagājušajā naktī, kad tu biji mīļš un inteliģenti kārdinošs kā vienmēr, kad patiešām gribi mani saldi pielipināt savas kvēllampas kupolam, tauriņu ēnas un citi mošķi; es domāju par to, kādēļ vakar man tas pēkšņi bija tik vienaldzīgi. Un naktī mēs katrs sapņojām savu sapni, es miegā dusmojos uz tevi un no rīta par to smējos, bet jautājums manī (kāpēc) jau tomēr palika. Vai tas ir tas pieradums? Viss, ko varējām cerēt, ir iegūts, izlaupīts, izlaizīts? Tik daudzas sapņu burciņas palikušas pusēstas, kam tās tiks? Vai es tevi mīlu?

Ap pelēkā akmens bāku šodien lido daudz balto putnu, mēs nezinām, kā viņus dēvē. Ar melniem spārniem un izcilu profilu. Es sēdēju aiz režģiem mājas priekšā un dzenāju ēnas šurpu turpu, klusums, kurā pat var atļauties padomāt par kaut ko citu bez mīlestības. Es apstulbu. Es nezināju, ka viss šajā pasaulē kaut kādā mērā sastāv no mīlestības. Piemēram, tu un tavas sāpes. Tas, kādēļ tu nāc pie manis. Tev viņas trūkst, nu, tās mīlestības, tāpat kā man trūkst bērnības, bet arī tā ir mīlestība. Mūzika ir mīlestība, sekss ir deja un pati deja ir priekšspēle. Spēle. Uzspēle un piespēle, apmētāšanās ar šarmu. Valsis ar gulbja spalvām pa visu zāles grīdu.

Es sapņoju par tādu vietu. Tu esi, bet es sapņoju par vēl ko vairāk. Par mums. Par "mums", kas var arī nebūt tieši es un tu, bet kur tomēr nav nekā vairāk, jo es esmu dūjas doma dzestrā salas rītā

created by narayana – nitai@one.lv (publicējams)

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form