close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
....paskaties, vai nav jocīgi, zeme pilna vasaras, bet domās jau dzīvoju rudenī, ieskatos brūnajos septembra toņos un mazliet skumstu, pēc tveices un siltuma...bet zinu jau rudens grācija ir klāt, tā apskauj mani ar dāliju klēpi, ar mitras zemes smaržu un mierina...liekot piekļauties un redzēt dvašas saplūstam vienā mākonī, kas izzīmē kopēju vasaras atmiņu blāvā mēnesgaismā....

Lapas nobirst..., kad rudens grācija pa zemes virsu staigā, lāses pār vaigu rit un gājputni pie debesīm klaigā...

....kā nobiris ābeļzieds, es vīteroju vējā, lai trauktos debesīs, lai aizlidotu pasaulē, kaut arī zinu, ka agri vai vēlu es kritīšu... liegi saskaršos ar zemi, tik ceru, ka uzsnidzis būs sniegs, lai zeme mīksta ir un mazliet pūkaina, lai sakalstu es skaistumā, kad apkārt balts..., kad neesmu viens...es zinu tikai to, ka kāds būs mans sniegs...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form