close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Bet varbūt Tu vēlējies kā smilšu graudiņš sajaukties ar pārējiem? Es raugos Tevī kā vientuļā airētājā, kas atiras no krasta un rāmi slīd jūrā. Katrs aira vēziens kā sāpīgs dūriens… katrs aira vēziens apliecina, ka nekad… nekad es Tevi vairs nepanākšu, katrs aira vēziens kā auksts ziemeļvēja cirtiens sejā… asaro acis, kaist vaigi un sažņaudzas dūres…

Tas nav nemanāmi… Arī tad, kad būsi pazudis aiz horizonta es zināšu, ka Tu vēl tur esi, Tu iries, Tu mūc… Tu aizej uz neatgriešanos…

Mainās attālums starp mums, mainās dienas un naktis, bet jūtas nemainās. Tās kā konstante, kā ietiepīga meitene sēž koku zaros un šūpo kājas, reizēm norauj kādu puszaļu ābolu un… iekož tajā…. Iesūrstas, protams! Zaļš taču! Gatavs tas nebija nekad! Aizkosts, nosviests un sabradāts… sapūs un pazudīs, nemanot…………

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form