Vecs vīrs, sirmu bārdu lēnām soļoja pa ozolu birzi. Pēc izskata viņam nebija vairāk par simts gadiem. Vīrs lēnām spēra soli pa solim, rokās turot garu ozolkoka spieķi. Nonācis līdz svētugunij, večuks apsēdās uz tuvējā akmeņa un turpināja iesāktās pārdomas.

Viņa laiks bija beidzies, rītdien viņam būs jāatbrīvo vieta kādam no mācekļiem un jādodas prom. Viņš vēl bija spēku pilns, viņa ķermenis bija daudz jaunāks kā izskatījās, tomēr jau labu laiku viņš nespēja pārvarēt pirmās kritiskās novecošanas pazīmes. Parasti ļaudis pēc tam var vēl nodzīvot gadu desmitus, bet Krīvu Krīvam tas neklājās. Viņš ir paraugs, skolotājs, padomdevējs un garīgais vadonis, kam ir jārāda priekšzīme it visā un kam ir jāvalda pār pārējiem ar savu gara spēku. Ja gars vairs nespēj valdīt pār savu ķermeni, tad kā gan tas spēs valdīt pār citiem?! Tāpēc viņam ir jāaiziet.

Krīvam vajadzētu būt ar sevi apmierinātam, viņa valdījumi ir paplašinājušies, viņa konungi ne reizi vien ir guvuši nozīmīgas militāras uzvaras pār senajiem pretiniekiem, ielenkuši to valstis no visām pusēm un turpina spiesties pretinieku teritorijas iekšienē. Krīvijai atkal jau kuro reizi ir visi militārie priekšnosacījumi galīgai uzvarai gadu tūkstošiem ilgušajā karā. Tomēr Krīvs nepriecājās, viņu pārņēma vieglas skumjas domājot par pēcnācēju nākotni. Neviens cits labāk par viņu nezināja, ka šis nav ieroču karš, bet gan domu karš, un ka kaldieši vienmēr tajā ir izrādījušies pārāki. Līdz šim krīvu vienīgais glābiņš ir bijusi nepārtraukta atkāpšanās uz vēl nenoplicinātām teritorijām. Tā būs arī šoreiz. Karš turpināsies tik ilgi, kamēr krīvu gara ciltīm vairs nebūs kur atkāpties un tad sāksies īstā cīņa. Pēc leģendas pirmais Krīvu Krīvs ir novēlējis saviem pēcnācējiem dzīvot pēc viņa likumiem un cīnīties par tiem līdz pēdējam, jo mirklī, kad uz zemes vairs nebūs nevienas vietas, kur valdītu krīvu gars, līdzšinējā pasaule ies bojā.

Sirmais vīrs sēdēja uz akmens un lūkojās liesmās. Tā viņš bija aizvadījis lielu daļu savas dzīves, uguns viņu uzlādēja, atbrīvoja no sārņiem un deva domu skaidrību. Šajā mirklī Romovas centrā tiek gatavots svinīgais ugunskurs, kurš rītdien viņu aiznesīs uz senču valstību. Uguns, līdzīgi ūdenim, ir transporta vide, kas, atbrīvojot dvēseli no visa liekā, aiznes to visur, kur tā vēlas. Leģenda vēsta, ka pirmskrīvu laikos cilvēki veica uguns ceļojumus brīvi visos virzienos. Šodien ļaudis tā var ceļot tikai vienreiz un vienā virzienā. Rītdien Krīvu Krīvs pēdējo reizi rādīs priekšzīmi citiem un dosies tālāk bezgalīgi plašajā pasaulē.

Romova bija pēdējais krīvu glābiņš. Pēc kārtējās sakāves daļa krīvu pa jūru devās meklēt jaunu mājvietu un atrada to šeit. Vietējie iedzīvotāji bija laipni un saticīgi, viņi pakļāvās atbraucējiem. Krīvi deva tiem likumus un, taisnīgi valdot, Romova kļuva par jaunās Krīvijas garīgo centru kā padomam klausīja pat attālākie kungaiši.

Vecais vīrs daudz domāja kādēļ kaldieši vienmēr bija pārāki, bet krīvus no uzvaras šķīra tikai mata tiesa. Viņi nebija daudz savādāki, viņi bija līdzīgi krīviem, ar līdzīgiem mērķiem, līdzīgām spējām un līdzīgu pasaules uztveri. Bet viņi valdīja citām metodēm. Abi valdīšanas paņēmieni bija viens otru izslēdzoši, kas bija ieilgušo nesaskaņu un konfliktu iemesls. Kaldieši līdzinājās avju ganiem, bet krīvi vilku barvežiem. Krīvi nekad nesamierinājās ar cilvēku vājībām un netikumiem, viņi nekad neizdabāja tām. Krīvijā katram bija brīv būt kāds viņš grib ar savām īpatnībām un vājībām, bet ar grūtībām katram bija jātiek galā pašam un par savu kļūdu sekām pašam bija arī jāatbild. Vājos neviens nežēloja, tiem nepielāgojās un īpaši nesargāja. Katram grūtībā nonākušajam apkārtējie centās palīdzēt tikai tik tālu cik tas spēja palīdzēt pats sev. Bet, ja kāds ļaunprātīgi izmantoja apkārtējos un centās savas nebūšanas novelt uz citu pleciem, Krīvzemē pret to vērsās ar visstingrāko bardzību. Šāda pasaules uztvere krīviešiem bija asinīs un dzīvot pēc citiem principiem tie neprata un negribēja prast.

Kaldieši samierinājās ar vājībām un prasmīgi tās izmantoja. Vājie, nespējīgie, neapdāvinātie un izvirtušie bija viņu spēks un varas balsts. Atšķirībā no Krīvijas, Romijā tika kultivēta masveida bezatbildība. Cilvēkam tur nebija obligāti jābūt labam, spēcīgam, gudram, pietika tikai akli klausīt Romas krīvu norādījumiem, lai tiktu piedoti pat visnožēlojamākie un kaitīgākie nodarījumi. Kaldieši, izmantojot cilvēku vājības, prata izveidot efektīvas sociālas sistēmas, kur katrs tās dalībnieks veica tikai savu, šauri specializēto darāmo, īpaši neaizdomājoties un neuztraucoties par kopējiem, tālejošiem mērķiem un uzdevumiem. Sabiedrisko metedoloģiju sadursmē kaldiešu sistēmas bieži cieta šķietamas sakāves, ko tie pārvērta spīdošā uzvarā pilnībā pārņemot savā garīgajā varā uzvarētājus. Roma ir pēdējais piemērs, kas jau kuro reizi pierāda cik šāda pieeja ir dzīvotspējīga.

Viegls vējš pāršalca ozolu birzi. Krīvs paskatījās skaidrajās debesīs un ieklausījās putnu dziesmās. Viņš pēdējo reizi atskatījās atpakaļ uz savu valdīšanas laiku. Romovas garīgais valdnieks joprojām šaubījās vai viņš bija izdarījis visu iespējamo, lai maksimāli atliktu kārtējo sagrāvi. Viņa konungi, redzot pretinieku vājumu, sagrāba vienu Romijas zemi pēc otras, nesastopot gandrīz nekādu pretestību, viņi apmetās iekarotajās zemēs un no tām plānoja jaunus iebrukumus. Viņi bija pašpārliecināti un spēcīgi, kam nav nepaveicamu uzdevumu un kam šķiet, ka visa pasaule ir pie viņu kājām. Krīvs zināja, ka nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad līdzšinējie brāļi un cīņu biedri nokļūs kaldiešu vārdotāju varā un sāks nostāties viens pret otru. Sākumā viņi izvēlēsies necienīgāko, bet vieglāko ceļu, tad padosies kādai vājībai un palēnām tiks izlaisti un pieradināti ar dāsnām bezmaksas dāvanām, par kurām nesamērojama cena tiks paprasīta tad, kad bez tām iztikt nebūs iespējams.

Vēl tikai dažas paaudzes un šī ozolu birzs tiks izcirsta un svētā uguns nodzēsta. Postītāji nebūs svešinieki, tie būs pašu kungaiši, kas Romovas gara likumus būs nomainījuši pret Romas. Vēl tikai dažas paaudzes un Romova, par kuru zina no okeāna līdz okeānam, tiks piesmieta, izlaupīta un deldēta no cilvēku prātiem un ļaužu atmiņā paliks tikai Romas krīvu aprakstītā Borussia.

Iebrucējiem Romova nebūs viegls laupījums, krīvi ir varonīgi cīnītāji, kas nekad nepadodas, lai kādu cīņas veidu arī katrs neizvēlētos. Tie, kas pretoties, darīs to līdz pēdējam, nesaudzējot ne sevi, ne citus. Būs tādi, kas paliks savās sētās, cīnoties nepretojoties un pielāgojoties. Viņi kops un glabās krīvu garu pretinieku ielenkumā. Bet vēl citi sadalīsies daudzās grupiņās un emigrēs katrs uz savu pusi, meklējot jaunas zemes, kurās celt jaunu krīvu valstību, jo mirklī, kad uz zemes vairs nebūs nevienas vietas, kur valdītu krīvu gars, līdzšinējā pasaule ies bojā.

P.S. Stāsts no stāstu sērijas "Laiktelpas fragmenti". Citi stāsti no šīs sērijas: - Pūķu apsēstie burvju paradīzē (šeit )